45 dienas vienatnē ar Kluso. III

Par to, ka peldēties šādā ūdens pārpilnībā tomēr nedrīkst, jau teici, bet kā ar mazgāšanos – gan pašam, gan drēbes izmazgāt?

Protams, es mazgājos jūras ūdenī – smēlu un šāvu sev virsū. Arī drēbes mazgāju jūras ūdenī. Nekādas vainas!  Okeāns faktiski ir arī liela satiksmes artērija, tava jahta pret lielu kuģi ir tikai olas čaumala... Kāda ir drošības garantija, ka, piemēram, naktī neiznāk ceļu satiksmes negadījums? Tev taču nav otra cilvēka, kurš varētu sardzē pastāvēt, kamēr tu guli.  Man bija lielas diskusijas ar vietējiem burātājiem, viņi man pārmeta, ka es neievērojot kādus tur drošības noteikumus. Es pateicu, ka viņi ir muļķi! Jo viņi salīdzina transporta kustību Rīgas centrā ar transporta kustību Sibīrijas taigā! Viņi ir šajā psiholoģijā, bet es esmu tajā... Tur, kur es biju, okeānā trīs mēnešu laikā redzēju divus kuģus! Tajā akvatorijā jūras ceļi neiet. Vairāk uztraucos tad, kad braucu pa Karībiem, tur es dienā redzēju divus trīs kuģus, un jau tas nebija ļoti daudz. Bet, pa Karībiem braucot, man bija īpašs navigācijas ekipējums – AISMA jeb automātiskā identifikācijas sistēma. Uz ekrāniņa tā sūta signālu augšā uz GPS, sūta apkārtējiem kuģiem manas koordinātas, viņi redz mani savos ekrānos, tāpat arī es redzu viņus. Tikai problēma tāda, ka es to visu, iebraucot Klusajā, vētrā pazaudēju... Palika vien tik daudz, ka es pa nakti spīdināju prožektoru burās, tās bija izgaismotas, gluži kā kino ekrāns, ko pa gabalu var redzēt. Plus vēl tīra apkārtnes vērošana. Tā, kā to uz jūras darīja vecos laikos... 

Tev taču uz jahtas ir arī kāds enerģijas avots? 

Neapšaubāmi! Man ir akumulatoru komplekts. Laivas sadzīvei man ir četras lielas akumulatoru baterijas plus vēl viens akumulators jahtas dzinējam. Man faktiski pilnībā energosistēmu apgādā saules paneļi, laivas aizmugurē ir arī vēja ģenerators, kas ražo elektrību. Man visam pietiek! Pa dienu, kamēr ir saule un vējš, visas baterijas uzlādējas, pie 1000 ampērstundām. Jā, laivas dīzeļdzinējam man līdzi bija arī dīzeļdegviela – 300 litri kannās, kas bija sabāztas visās jahtas malās, un vēl 100 litru bāka. Ja vajadzīgs, ar šādu degvielas daudzumu pa okeānu iespējams nobraukt 1000 kilometrus, stacionārais jahtas dzinējs ar 27 zirgspēku jaudu ir ļoti ekonomisks, stundā patērē vien pusotru litriņu, tikai pukšķina! Lielā pretvējā nemaz ātri nepabrauksi, varbūt sanāks cilvēka iešanas ātrumā. Tāpat jau līdz krastam netikšu, bet līdz tuvākajai salai aizvilkšu.

Pārtika, ko ņem līdzi tādā braucienā: ko un cik daudz?

Protams, pārtiku pirms brauciena sapirkos. Brokastīs man parasti bija uz klāja savāktās zivis, kas tur pa nakti bija salēkušas. Vai nu lidojošās zivis, vai arī kalmāri. Tur, jūrā, ir tāda dzīvība, ka oi, oi, oi! Lidojošās zivis iet pa gaisu kā zvirbuļu bari! Naktī viņas lec uz gaismu, kas man burā atspīd. Viņām jau tas ļoti interesanti – simtiem kilometru nekā nav, un te pēkšņi viens spīdošs paladziņš... Zivis ir ziņkārīgas, peld klāt, bet lidojošās, tik lielas kā reņģes, lec ārā no ūdens un sakrīt man uz klāja. Atliek tik savākt, izķidāt un uz panniņas! Miltos un eļļā – prīmā! Tas pats ar kalmāriņiem, nezinu, kā viņi uz klāja tika, bet es no rītiem vienmēr kādu atradu laivā. Tad vēl man līdzi ir sausās brokastis – auzu pārslas vai kas līdzīgs paciņās. Protams, ik rītu obligāta ir kafija. Uz jahtas virtuvē ir ledusskapis, arī gāzes plīts, jo balons man līdzi. 

Kā tu pārslas iejauc?

Ar ūdeni. Jā, man bija līdzi arī sausais piena pulveris, to iejaucu ūdenī. Pusdienās vārīju sausās zupiņas – ar makaroniem, griķiem, rīsiem kaut ko uztaisīju... 

Roltonus līdzi neņēmi?

Nē. No Latvijas man līdzi bija paņemtas gailīšu zupiņas, bet tās jau tur var arī uz vietas nopirkt. Tad vēl sausie kartupeļu biezenīši. Vispār jau jūrniekiem galvenais ēdiens ir rīsi. Dažādos veidos. Tos uzvāra, tad visvisādas mērces un kečupu klāt. Ļoti labi jūrā – veselām nedēļām – uzglabājas kartupeļi un sīpoli, tos var ņemt līdzi. Es arī citronus paņēmu, jo C vitamīnu vajadzēja, lai nedabūtu cingu jeb tā saucamo skorbutu. Nu, vakarpusē atkal kādu kartupeļu biezeni, lēcas vai pupiņas pagatavoju. Arī konservēta liellopu gaļa, viņu sau­ktais bīfs, bundžās man bija līdzi. Tad vēl konservēti augļi, kāds kompots... Tā es to visu līdzi savācu.

  Cik lielu vietu uz laivas aizņēma šis nosacītais pārtikas grozs? Kubikmetru? 

Noteikti nē. Rēķini, ka daudzi šie produkti ir sausā veidā, vien ūdenī – vai tie ir rīsi, griķi vai vēl kas cits – tie izplešas. Gan makaroni, gan kartupeļu biezenis – tas viss izplešas!  Cik litru attiecīgā šķidruma tev bija līdzi 45 dienās Klusajā, tā teikt, dvēseles priecinājumam? Kā dziesmā dzied – johoho un pudele ruma...  Nemaz. Jā, kad vēl pa Karībiem braucu, man tiešām bija ruma pudele līdzi, bet šoreiz... Mani sabiedēja stāstītais, ka Franču Polinēzijā vispār nelaižot ar alkoholu iekšā. Un vēl sanāca tā, ka biju braucienam jau pārtiku sapircis un, lai nopirktu vēl alkoholu, man vajadzētu vēlreiz doties ar prāmi pāri Panamas kanālam. Tobrīd bija problēmas ar prāmju satiksmi, tad nu izlēmu, ka tāpēc jau neraudāšu!

Ja nerēķina tavas brokastu zivtiņas un mazos kalmāriņus, ko tu vēl ikdienā no dzīvās dabas apkārt okeānā redzēji?

Delfīnus. Bariem! Ap 50 delfīnu man laivai kādas divas dienas līdzi peldēja. Man patika jahtas priekšgalā sēdēt un vērot, kā viņi panirst zem laivas, tad atkal iznirst... Viņi, tādi garumā ap diviem metriem, visu laiku tev peld pa priekšu, un tu jūties kā liela delfīnu bara vidū! Braucot garām Galapagu salām, gadījās arī vaļi. Nu, vaļi man arī patika, taču tajā pašā laikā... 

Tas jūras lopiņš ir pietiekami liels.

Tie nebija lielie zilie vaļi, bet plēsīgie – garumā ap kādiem 10 metriem. Viņi ir arī bīstami. Ir bijuši gadījumi, kad jahtas naktīs uzskrien virsū guļošiem vaļiem, un tad viņi var kļūt dusmīgi. Ir  tādās reizēs arī jahtas noslīcinājuši, cilvēki knapi izglābušies. Man arī bija gadījums – burāju jaukā pievakarē, vēroju saulrietu, te pēkšņi blakus kaut kas nopūšas! Tur bija vaļu pāris... Vienreiz redzēju, kā tālumā valis pilnā augumā no ūdens izlēca, tāds milzenis uzlido gaisā un atkrīt atpakaļ! Protams, fotoaparātu paķert nepaguvu, un valis jau speciāli pozēt neies. Jā, putni jahtu izmantoja kā peldošu salu, viņi man bija nopļūtījuši visu jahtas galu! Arī tunčus redzēju laivai blakus peldam.

Kā veicās makšķerējot?

Nekas nesanāca, jo man visu norāva! It kā jau man bija nopietni copes rīki, bet es tos nevāķīju. Un vienīgajā reizē, kad vāķīju, bija kaut kas pieķēries, kas, velkot ārā, norāvās... Protams, ja ir nopietns aprīkojums, ja tu speciāli sēdi makšķerēt, tad jau ārā dabūt var. Te atgriežos pie stāsta par drošību – kā man nebija vēlmes peldēties okeānā, tieši tāpat ar makšķerēšanu, kad var pieķerties kaut kas ļoti liels, kura dēļ būtu jāliecas pāri bortam. Un borts tikai metru no ūdens virsmas! Tāpēc es labprāt turējos laivas iekšienē. Tikai naktīs vilku auklas ar āķiem aiz jahtas (velcēju), cerot, ka varbūt kaut kas pieķersies... Un, simt punkti, kaut kas tur arī pieķērās, bet vienmēr to, kas jau bija āķa galā, nokoda vēl kaut kas lielāks! Un es no rīta vilku ārā vai nu pusnokostus mānekļus, vai atliektus āķus. Piemēram, delfīns sver pustonnu. Ja kāds tuncis tur pieķēries, tad delfīns to ierauga un bez bremzēšanas savāc! Tā kā es ļoti piedomāju pie drošības, tad lieki neriskēju, arī makšķerējot. Man tas azarts nav tik milzīgs. Iedomājies, ja tie trīs vīri toreiz Sedas purva dīķos noslīka, tad kas man tur vienam Klusā okeāna plašumos... Kā laivā jāuzvedas, tāpat arī uz jahtas – neviens uz borta malas nestāv un jūrā nečurā!  Tā ir pavisam cita pasaule, kurā esi bijis, nu tevi šī ūdens stihija ir iesūkusi... Labā nozīmē.  Godīgi sakot, tā ir cita mērvienību sistēma, cita relativitāte. Man pat tagad, to visu atceroties, ir tāda nedaudz sirreāla sajūta, it kā tas būtu par kādu citu cilvēku un citā pasaulē... Jo salīdzināt jau nav ar ko! Cilvēkiem, piemēram, grūti izprast, ka es tur nevienu brīdi nejutos vientuļš, man nebija garlaicīgi. 

Nerunājot par precīziem cipariem, ar ko varētu salīdzināt to naudas summu, par kādu tu ieguvi savu jahtu un dabūji līdz braukšanas kondīcijai?

Ar laba auto vērtību. Ņemot vērā konkrētos apstākļus, Karībiem pāri gājušo postošo vētru, darījums faktiski bija tāds, ka jahtas saimnieks saņēma no apdrošināšanas kompānijas naudu, bet es no viņa saņēmu jahtas čaulu. Viss pārējais, lai šī laiva atkal kļūtu gatava braucienam okeānā, jau bija manas investīcijas un paša darbs.

* * *

Nezinu, vai tas labi vai slikti, bet mūsu sarunas ceturtā daļa vēl paliek maija Vīru lietām. Tur būs daži briesmu stāstiņi no Aigara paša piedzīvotā un starp jūrasbraucējiem klīstoši reālu atgadījumu atstāsti. Starp citu, arī tās trīs lietas, ko valmierietis gribēja baudīt, pēc Klusā atkal krastā nonācis. 

VĒL CIVILIZĀCIJAI BLAKUS. Te Aigars burā ūdeņos, kur sastapto pretī un garām peldošo jahtu un kuģu skaits nav gluži viens vai divi mēnesī.