Zemē nenomestais laiks
Viena no retajām dubultcimdu adītājām ir valmieriete RUTA BIRĢELE-PRANCĀNE. Viņa piekrīt, ka ir jābūt rokdarbniecei, lai sajustu dubultā pāra tapšanas grūtumu un reizē skaistumu, bet vēl svarīgāk ir gribēt iemācīties. Jaunā apgūšana ir Rutas dzīves sāls.
Pērnajā vasarā pamanīju Rutas adītos cimdus izstādē. Tie bija skaisti, un arī izstāde īpaša, jo rakstaino dubultcimdu darināšanas aizsākumi ir meklējami Mazsalacā, un mazpilsētā notika arī mūsu nemateriālā kultūras mantojuma izrādīšana. Ruta neslēpj, ka ir rokdarbniece. Viņas dzimtā vienmēr galds bijis austiem un baltām mežģīnēm rotātiem galdautiem klāts, bet Rutai vairāk pie sirds adīšana. Šalles, jakas, zeķes – tas jau ir ierasti, arī dūraiņus Ruta adījusi, bet dubultcimdu adīšanas prasmi pirms pāris gadiem likusi sev par izaicinājumu.
«Braucām no Valmieras uz Mazsalacu mācīties. Mums bija lieliska skolotāja Evija Nagle. Tur visus knifiņus uzzināju, pierakstu kladē pierakstīju... Šis rozīšu raksts, ko pašlaik ieadu cimdā, kas vēl top, arī ir skolotājai tuvākais. Pa šo laiku vairāki cimdu pāri ir noadīti, bet joprojām saku, ka tas ir sarežģīti. Dubultcimdiem noteikti nav jāķeras klāt uzreiz, ja adatas nav rokās turētas, tad jāsāk no vieglākā, bet tie, kas adīkli jau jūt, ja ir vēlme mācīties, tad noteikti var mēģināt apgūt,» uzsvēra Ruta, stāstot, ka viņai jau reizi pa reizei kāds palūdz padomu, kā zeķei papēdi izadīt, kā valdziņus pielaist vai noraut, bet pagaidām dubultcimdu adīšanā viņai pašai bijusi tikai viena skolniece.
NEVARĒTU DZĪVOT bez visas šīs darbošanās, – saka Ruta Birģele-Prancāne. Rokdarbniecei vienmēr līdzi soma, kur kāda zeķe vai cimds uz adatām. Ja jāpagaida, tad viņa ķeras pie darba. Autores foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv