Vienā upē divreiz neiekāpsi

- 23.Februāris, 2024
Pilsētās un novados
Laikrakstā

«Es jums atzvanīšu, jo esmu darbā,» sacīja Jūlija Horbačova, un es nodomāju, ka, redz, ir arī Ukrainas cilvēkam tāda pati ikdienas steiga, aizņemtība kā mums visiem. Tas jau labi! 

Tikai pēc mirkļa aptvēru, ka Jūlija man to pateica skaidrā latviešu valodā! Jūlija Valmierā sāka dzīvot pašā kara sākumā. No Kijivas, no kara šausmām, viņa projām devās pirmajās iebrukuma dienās, un jau marta beigās viņa sāka strādāt Valmieras Pārgaujas sākumskolā un sāka mācīties vēl vienu svešvalodu. Jūlija labi zina angļu, ķīniešu valodu un tagad latviešu valodu gatavojas nokārtot B2 līmenī, viņa saprot, cenšas runāt un arī rakstīt latviski. Protams, ne visa šī saruna mums notika latviešu valodā, bet neslēpu prieku, apbrīnu un arī cieņu par viņas attieksmi. 

«Valoda ir viens ieguvums, bet dzīves pieredze arī. Divi savādi gadi ir pavadīti, bet, kā es tagad jūtos, ir tāds filozofisks jautājums,» noteica Jūlija un pastāstīja – brīžiem piezogoties sajūta, ka tomēr ir svešumā un sveša, bet citā situācijā, notikumā viņa jau jūtoties kā zivs ūdenī, pieņemot virkni izaicinājumu un iespēju, ko piedāvā pati dzīve. Sarunājoties šķita, ka iespējas Jūliju burtiski vajā.

BŪT ŠEIT UN TAGAD, un dzīvot – tāds ir Jūlijas Horbačovas moto. Mirklis dabā un sniegā kaut kur Gaujas Nacionālajā parkā. Foto no personiskā arhīva


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru