Vidējā latvieša uzvedības temperatūra

– Vai, jūsuprāt, cilvēki mūsu sabiedrībā māk diskutēt, izteikt, pamatot savu viedokli? Vai arī mums vēl krietns gabals līdz tam ejams?

I. I. – Diskutēt, pamatot savu viedokli ir grūti, vēl grūtāk ir klausīties, un vēl grūtāk ir diskusijas laikā pieņemt, ka varbūt tavs personīgais viedoklis nav par 100% pareizs, un mainīt to. Lai pamatotu savu viedokli, ir jāiedziļinās. Pamēģiniet kādam, kurš braši vicina lozungu "Visi deputāti zog!", pajautāt, vai viņš var nosaukt kādu konkrētu zagšanas gadījumu! Visticamāk, pretī dabūsiet nevis kādu konkrētu piemēru, bet gan personīgu apvainojumu gūzmu, labākajā gadījumā nonākot muļķu vai naivo kastītē.

Jāņem arī vērā, ka šobrīd pasaulē publiskā komunikācija kļūst arvien agresīvāka, tiešāka un diemžēl arī prastāka. Ne jau pateicoties izkoptām prasmēm diskutēt vēlēšanās pēdējā laikā daudzviet pasaulē, tajā skaitā Latvijā, uzvarējuši izteikti populisti. Un es nesaku, ka viņi visos gadījumos ir sliktākā izvēle. Es runāju par to, ka diskusijas pēc būtības nav. Ir sacensība par to, kurš skaļāk un nekaunīgāk kliegs.

E. D. – Ja skatāmies pēdējo desmit gadu nogrieznī, tad nevaram neredzēt tās iezīmes, kas parādījās pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām. Politiskā diskusija sevī vairs neietver strīdus, diskusiju par viedokļiem, bet ir pārnesta uz personību apspriešanu, parasti piemeklējot neglaimojošus epitetus utt. Varam spriest, ka cilvēki, tajā skaitā politiķi, kuri izvēlas šādu saskarsmes veidu, ir pārliecināti, ka viņu elektorāts tieši šādu komunikāciju sagaida. Ar agresivitāti, apzinātu cieņas aizskaršanu un komunikācijā iekļautiem meliem un puspatiesībām. Šīs sugas pārstāvjus varētu nosaukt vienā vārdā – gobzemisti.

– Vai šīs debates, viedokļu apmaiņu starp deputātiem ir kā sabiedrības spogulis?

E. D. – Protams! No kurienes tad mēs nākam? Jau pirms aptuveni diviem gadiem, kad aktualizējās jautājums par Talsu novada domes sēžu translēšanu tiešraidē videoformātā, man šī ideja nepatika. Šo ietekmi var redzēt, kaut vai salīdzinot komiteju (tās netiek filmētas – aut.) un domes sēdes. Komiteju sēdēs šie izteicieni, epiteti nav tik krāšņi un debates nav tik ilgas. Jo tajā brīdī, kad pret cilvēku ir pavērsta kamera, neatkarīgi no profesijas, viņš mainās.

– Vai, jūsuprāt, situācija sabiedrības, politiķu komunikācijā tuvākajā laikā uzlabosies?

E. D. – Pēdējos piecos sešos gados populisms sit augstu vilni. Un līdz ar to ir mainījusies arī komunikācija. Ja paskatāmies vēsturē, pirms vairāk nekā desmit gadiem politiķi tomēr atturējās paust klajus melus un mēģināja nevēlamo tēmu kaut kā iesaiņot. Pēdējā laikā tas vairs netiek darīts. Domāju, ka nekas nemainīsies uz labo pusi arī pēc nākamajām vēlēšanām, kas būs pēc ieviestās administratīvi teritoriālās reformas. Domes deputātu viedokļi būs vēl sašķeltāki, nekā tas ir pašlaik.

Notiek aizvien straujāka sabiedrības noslāņošanās – šeit es nedomāju materiālo, bet gan intelektuālo pusi. Daļai sabiedrības tādi jēdzieni kā empātija un emocionālā inteliģence diemžēl ir sveši. Mūsdienās daudzi informāciju iegūst tikai no "Facebook" vai citām sociālajām platformām. Ja paskatāmies, kādas drazas tur ir pieejamas… Tādēļ daļa sabiedrības arī debilizējas, un šī pakāpe kļūs aizvien izteiktāka.

– Šis ir jautājums par medijpratību. Kā to varētu vērst plašumā?

E. D. – Skolu programmās, domāju, to vairs nevar iekļaut, jo skolēni jau tā ir ļoti noslogoti. Man nav ilūziju, ka to ieviesīs skolās. Bet piekrītu tam, ka šo tēmu kā atsevišķus elementus varētu integrēt mācību priekšmetos, citādi sagaidīsim brīdi, kad jaunieši informāciju kā patiesu uztvers tikai no šīm sociālajām vietnēm.

– Kādi ir jūsu novērojumi par to, cik daudz un kā cilvēki kritizē procesus, dažādus jautājumus gan valstiskā, gan mazākā mērogā?

E. D. – Man patīk atziņa, ka redzam pasauli nevis tādu, kāda tā ir, bet tādu, kādi esam paši. Tajā brīdī, kad paveram muti, raksturojam sevi. Šis jēdziens ir piemērojams gandrīz vienmēr, kad uzklausām un dzirdam jebkuras personas viedokli par visdažādākajām tēmām, sākot ar procesiem valstī un beidzot ar kaimiņa uzvedību. Ja runājam par kritikas uztveršanu, tas, manuprāt, ir atkarīgs no cilvēka pašvērtējuma. Nereti, kādu kritizējot, izceļas strīdi, un ir teiciens, ka strīdos dzimst patiesība. Es uzskatu pilnīgi pretēji – strīdos nedzimst nekas. Strīdos vienkārši apmierinām savu ego.

I. I. – Protams, kritizēt mums patīk, bet es nedomāju, ka šī būtu tikai latviešiem raksturīga īpašība. Visur pasaulē dīvāni pilni ar "izciliem hokejistiem" un "treneriem"! Pati par sevi kritika nav nekas slikts, tieši otrādi, objektīva kritika ir ļoti nozīmīgs virzītājspēks. Problēma parasti ir ar objektivitāti un ar to, ka nevis kritizējam, bet aizvainojam.

– Cik toleranta, jūsuprāt, ir mūsu sabiedrība, vidējais latvietis?

I. I. – Vidējā temperatūra Latvijas sabiedrībā ir ļoti neiecietīga pret atšķirīgo. Visvairāk baidāmies no nepazīstamā, un tā, šķiet, ir tāda normāla pašaizsardzības reakcija. Tas visbiežāk ir stāsts par zināšanām: jo vairāk izzinām, jo vairāk spējam pieņemt un otrādi.

E. D. – Šis atkal ir jautājums par cilvēka inteliģenci, vai viņam tā piemīt vai ne. Cilvēkam novecojot, šis tolerances slieksnis var mainīties un mainās. Spriežu pēc sevis – tagad esmu daudz iecietīgāks, saprotošāks, nekā biju pirms vairākiem desmitiem gadu. Jā, jaunā paaudze ir krietni tolerantāka. Brīžiem man paliek kauns diskusijās ar saviem dēliem, kad pieķeru sevi pie domas, ka tas, par ko vēl cepos, viņiem nesagādā it nekādas problēmas. Katra nākamā paaudze šajā jautājumā iet soli uz priekšu.

Reģionālo laikrakstu pielikums "Novadi saprot". MATERIĀLS TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU.