Vēlmes plašākas par horizontu

- 26.Marts, 2020
Pilsētās un novados
Laikrakstā

AGIJA ROĶE ir Beverīnas novada Kultūras centra vadītāja. Dzimusi zemgaliete, pirms astoņiem gadiem par savu studiju vietu izvēlējās Vidzemes Augstskolu. Pēc augstskolas absolvēšanas izveidojās ģimene un Agija palika uz dzīvi Beverīnas novadā.

Kāpēc izvēlējies studēt Valmierā?

Vidzemes Augstskolu izvēlējos, jo iemīlējos Valmierā. 2012. gadā, atbraukusi uz Atvērto durvju dienu pasākumu, sapratu, ka šī pilsēta un izvēlētais studiju kurss ir radīts man. Pilsēta liela un zaļa. Jau tad viss bija sakopts un iekārtots, iespējas un piedāvājums bija ļoti plašs. Esmu dabas cilvēks, tāpēc par studijām Rīgā negribēju nemaz domāt, un tā par manām jaunajām mājām kļuva Valmiera un vēlāk Beverīnas novads.  Es nebiju tas cilvēks, kas vidusskolas beigās varēja pateikt, ko darīs pēc skolas absolvēšanas. Galva bija pilna ideju, padevās un saistoši bija tik daudzi priekšmeti – sports, kā arī literatūra un māksla. Rokas un galva bija un ir īstajā vietā. Vēlmes bija plašākas par horizontu, līdz mirklim, kad pati sev teicu, ka izvēle ir atkarīga no manis un to, ko es darīšu, manā vietā nedarīs neviens cits.  Tā visus savus plašos pasaules ceļus samazināju līdz vienam konkrētam mērķim, izvēlējos studēt Vidzemes Augstskolā programmā Tūrisma organizācija un vadība. Perspektīva un plaša nozare, kurā redzēju izaugsmes iespējas, apvienojot man interesējošās jomas – kultūru, dabu un cilvēciskos aspektus. Studijas absolvēju ar profesionālo bakalaura grādu tūrisma vadībā, kvalifikācijā tūrisma un atpūtas organizācijas vadītājs. Pirmos draugus un pieredzi guvu jau studiju laikā, ejot praksi un strādājot aktīvā tūrisma centrā «Eži» – vietā, kur gūto teoriju varēju praktizēt dzīvē, plānojot un realizējot pasākumus, bagātinot savu kultūras pieredzi. Pēc studijām un pirmā darba nāca ģimenes pieaugums, un es kļuvu par pilnas slodzes mammu. Tas noteikti kļuva par jaunu dzīves izaicinājumu, bez kura šobrīd nemaz nevaru iedomāties savu ikdienu.  Tagad esmu ģimenes cilvēks, kas uz pasauli skatās ar citām acīm. Mirklī, kad mūsu ģimenē ienāca meita (vasarā būs 3 gadi), vērtības nostiprinājās, un meitai rādu un mācu to, kas man pašai ir paticis vai liekas svarīgs, un tie ir arī hobiji.  Par saviem hobijiem es varētu nodēvēt lietas, kas man liek relaksēties un tai pašā laikā notur tonusā, sniedzot kustību un rezultātu. Esmu augusi lauksaimnieku ģimenē, un darbs man nav svešs, visa dzīve pavadīta laukos, un laukos brīvdienu nav. Pieņemu, ka vienam no maniem hobijiem pamatā ir ģimenes vērtības un «zaļā saimniekošana». Jau vairāku gadu garumā ziemas beigās pati sēju, piķēju un stādu dārzeņus, kas vasarā nes augļus.  Šo visu varu nedarīt, jo mūsdienās var nopirkt jebko, bet man nopirkta lieta nav tik vērtīga. Gribas pašai rušināties un sekot līdzi, kā viss izaug. Vasarā gana daudz laika aizņem siltumnīca un mazdārziņš. Esmu slinka ravētāja, jo bērnībā ir daudz vagas un dobes redzētas, tādēļ siltumnīcu mulčēju ar pļautu zāli. Daloties pieredzē: šis ir ļoti labs process, kas uztur mitru zemi, cīnās ar skudrām, neļauj zālēm aug un strādā kā mēslojums augiem. Protams, pie visa ir nianse, ka mulčēšana ik pa laikam jāturpina. Šīs arī ir manas ikdienas rūpes, kas sagādā prieku, un šo sajūtu mācu meitai, ka dzīvē nekas nenotiek pats no sevis. Daudzām norisēm ir nepieciešama cilvēka palīdzība. Un man viņa šiem darbiņiem ir pats labākais palīgs. Tā viņai mācu darīt lietas kopā, veidojot viņas dzīves pieredzi ar iesaistīšanos darbos un nedarbos.  Arī ēst gatavošana ir mans hobijs. Lielāku vērtību piešķiru mājās gatavotam ēdienam, nevis nopirktajam. Mājās ceptie pīrāgi, mafini vai kūkas tiek vienmēr slavētas, un draugi nereti nosmej, ka man būtu jāmaina profesija un jāver vaļā kafejnīca.  Mūsu mājā garšas kārpiņas lutina arī pašu gatavoti konservi, sākot ar marinētiem gurķiem, lečo, ievārījumiem un citiem ideju brīnumiem burkās. Paldies mammai, kas visu mūžu ir gardi gatavojusi un pirms daudziem gadiem iemācījusi savus virtuves knifiņus. No viņas pārņemtās receptes ir celtas citā gaismā, un ēdāju atsauksmes ir tikai pozitīvas.  Man ļoti patīk gatavot arī brīvā dabā uz uguns neatkarīgi no atrašanās vietas. Ar mīļoto cilvēku, draugiem un ugunskura katlu ir izvandīti tuvāki un tālāki Valmieras un Beverīnas novada meži un vietas, lai ikdienu pārvērstu mazliet netradicionālāku. Neapšaubāmi uz uguns gatavots ēdiens vienmēr garšos labāk.  Izsenis mans hobijs ir foto­grafēšana. Tas gan ir līdz galam nepiepildīts sapnis, bet ieņem ļoti lielu lomu manā dzīvē. Tā ir vistīrākā prāta un enerģijas mijiedarbība ceļā uz sevis attīrīšanu. Kādreiz stundām ilgi varēju doties pastaigās, lai noķertu dabu «aiz rokas». Šobrīd laiks neļauj, bet kādreiz diezgan aktīvi piedalījos dažādos fotokonkursos un guvu labus rezultātus. Līdz ar foto­grafēšanu par hobiju ir kļuvusi velobraukšana. Šobrīd iemīļoti kļuvuši veloizbraucieni ar ģimeni, kur katrs no tiem pārvēršas ekspedīcijā. Hobiju sarakstu noteikti papildina rokdarbi visdažādākajās izpausmēs.

Kādas tev pašai šobrīd ir sajūtas, kad kultūras dzīve ir apstājusies? Tā tomēr ir liela daļa tavas ikdienas. 

Sajūtas ir dažādas, katram pasākumam, lai arī cik liels tas būtu savās aprisēs, cilvēks gatavojas, ieliek savu enerģiju un idejas. Es teiktu, ka kultūrai un sabiedrībai kopumā ir iedota «pauze» un tiem, kas ir iesaistīti kultūras dzīvē, ir iespēja ģenerēt savas idejas citā līmenī. Kā kultūras cilvēkam man ir svarīgs apmeklētājs, es strādāju viņam. Lai strādātu laimīgiem cilvēkiem, viņiem ir jābūt veseliem. 

Ja atskaties uz Beverīnas novada kultūras dzīvi pagājušajā gadā, kas bijuši tādi nozīmīgāki pasākumi visai pašvaldībai?

Pagājušajā gadā ir bijuši vairāki pasākumi un daudzi no tiem ir tradīciju nesēji no gada uz gadu. Novembrī norisinājās Valsts svētku saviesīgais sarīkojums, kurā pasniedz Beverīnas novada augstāko apbalvojumu «Beverīnas lepnums» un tiek pateikts paldies tiem, kas izvirzīti atzinībai un pateicībai. Novembrī būtiska ir Lāčplēša diena un atceres pasākumi. Brenguļos Lāčplēša dienā tiek izgaismots tilts, idejas uzturētāja ir Brenguļu bibliotēkas vadītāja, kas visus šos gadus iesaista bērnus un pieaugušos tilta izgaismošanā.  Augusta beigās norisinās viens no lielākajiem pasākumiem – «Tomātu svētki», kas pagājušajā gadā aizvadīja trešo sezonu. Visnotaļ interesants pasākums, kurā iespēja iepazīt teju 300 tomātu šķirnes un citus labumus. Starp nozīmīgiem pasākumiem varu minēt Baltijas ceļa 30. gadadienas atceres pasākumu pie Sapas dzirnavām, kas pulcēja cilvēkus vienotā dziesmā un atmiņās.  Jūlijā notiek novada svētki, kuros piedalās arī Beverīnas novada brīvprātīgie ugunsdzēsēji, kas interesantā veidā demonstrē, kā norit glābšanas darbi, tāpat viņi pasākuma apmeklētājiem piedāvā iespēju piedalīties individuālajos uzdevumos. Pirms Līgo svētkiem Mūrmuižas brīvdabas estrādē par tradicionālu pasākumu kļuvusi Kauguru amatierteātra «Vīzija» sezonas pirm­izrāde. Pagājušajā sezonā tā bija izrāde «Grēku grāmata», kas bija fantastiska un guvusi augstu novērtējumu amatierteātru skatēs.  Jūnija sākumā tradicionāli Trikātas pilskalna estrādē norisinās Dziesmu un deju svētki, kas vienkopus pulcē Beverīnas novada vidējās paaudzes deju kolektīvus, bērnu deju kolektīvus, kā arī paš­darbniekus un iedzīvotājus, lai kopā radītu svētkus. Starp nozīmīgiem pasākumiem varu minēt Ķēniņa Tālivalža svētkus, kas tiek svinēti Trikātā, 4. maija svētkus ar atvērtajām durvīm pie uzņēmējiem un saimniecībās, ļaujot iepazīt Beverīnas novadu. Tāpat nozīmīgs ir tūrisma pārgājiens pa Abula taku. Pagājušajā gadā tika uzstādīta laipa pie Abula upes ietekas Gaujā. Domāju, ka šis ir labs tūrisma infrastruktūras elements, kas daudziem atpūtniekiem paver plašākas un ērtākas iespējas aktīvai atpūtai. Maijā norisinās Abula laivu pārgājiens un ģimenes sporta diena Auto-Moto-Velo Mūrmuižas centrā. Pagājušogad šis pasākums atzīmēja 30. gadadienu, un šo var saukt par tradīciju pasākumu, kas visas dienas garumā pulcē ģimenes pie sportiskiem un azartiskiem uzdevumiem ar deju koncertu un balli noslēgumā.

Kāpēc, tavuprāt, cilvēkiem ir vajadzīgi kultūras pasākumi?

Es teiktu, ka kultūra visos laikos ir dzīva, un kultūrai ir vajadzīgi cilvēki, kas rada, un cilvēki, kas novērtē. Kultūra ir mijiedarbība, un cilvēkiem ir nepieciešams mijiedarboties. Kultūra un pasākumu dzīve apmierina cilvēka kultūrvajadzības, kas vistiešākajā mērā ir saistītas ar cilvēka vispārējo vajadzību apmierināšanu. Kultūra veido identitāti un savu tēlu gan vietai, kur notiek pasākumi, gan cilvēkos, kas tos izvēlas apmeklēt. Kultūras norises cilvēkiem dod iespēju pavadīt laiku saturīgi un veselīgi, iesaistot cilvēku gan emocionāli, gan intelektuāli. Kultūra neapšaubāmi veicina arī vietējo sabiedrību veidošanos iedzīvotāju vidū (pilsētu svētki, ielu svētki u.c.), un šie svētki ir vajadzīgi, lai saliedētu cilvēkus ar līdzīgām vai vienādām vērtībām. Kultūras norises atjauno un maina kultūras mantojuma sākotnējo izmantošanas veidu, to atdzīvinot un radot jaunus resursus. 

Kāda ir Beverīnas novada iedzīvotāju atsaucība, apmeklējot gan sporta, gan kultūras pasākumus? Kas ir iemīļotāki?

Katram savs – tiek apmeklēti gan sporta, gan kultūras pasākumi. Tie ir dažādi, uzskatu, ka lauku apvidū daudzi no pasākumiem ir veidojušies ar vēsturi un šodien tiek turpināti kā tradīcija. Katram pasākumam tiek definēta sava mērķa grupa, un attiecīgā mērķa grupa uz sev interesējošiem pasākumiem atsaucas.

Varbūt tev kā pasākumu vadītājai ir kādas aktivitātes, ko varētu ieteikt cilvēkiem karantīnas laikā, kā nodarbināt sevi un bērnus?

Tā noteikti ir kopā būšana. Pirmkārt, tā ir spēja atrast laiku bērniem. Izmantojiet laiku ar bērnu, lai arī cik vecs viņš būtu. Bērni izaug ātri, un vecākus viņiem vajag šodien. Velciet ārā savas bērnības atmiņas, pārcilājiet vecos fotoalbumus, bērniem ļoti patīk skatīties un klausīties, un jo vairāk uzzināt kaut ko par saviem vecākiem, kad viņi bijuši bērni vai jaunieši. Viņi grib dzirdēt savus vecākus.  Ja vecākiem ir aizķērusies kāda mīļa bērnu dienu rotaļa vai spēle, laiks to iemācīt bērniem. Spēlējiet prāta, atjautības un veiklības uzdevumus. Dodieties ekspedīcijās, ejiet ārā, sajūtiet, sadzirdiet un atklājiet dabu kopā. Gatavojiet kopā, ļaujiet bērniem darīt vairāk, nekā ierasti uzticat. Ja nerodas idejas, ko darīt, kad nav ko darīt – izlasiet grāmatu, kas jau kādu laiku guļ plauktā, bet bērniem smelieties idejas pinterest.com. Man nevis kā pasākumu vadītājai, bet kā cilvēkam ir tā saucamās «100 nepadarītās lietas», kurām nepietiek laika ikdienas steigā. Vai tie būtu lielāki vai mazāki darbiņi, tai skaitā sapņi vai mērķi. Šobrīd daudziem ir dots laiks, lai sakārtotu sevi un vidi ap sevi, ko varētu saukt par katra cilvēka enerģētisko lauku. Šajā laikā iesaku uz lietām paraudzīties ar citām acīm un ideju meklējumos likt galvas kopā, jo nereti bērniem ir vislabākās idejas, kā izkustināt ģimeni.

AGIJA ROĶE kopā ar savu meitiņu. Foto no personiskā arhīva


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru