Valmiera — bez emocijām?
Valmiera gan politiskā, gan vadības līmenī vienmēr sevi ir dēvējusi par rūpniecisko pilsētu, izceļot savas ekonomiski stiprās puses un, gandrīz līdz perfekcionismam sakārtoto pilsētvidi. Pilsēta, kas darbojas kā precīzi noregulēta ciparnīca, un patriotisms, kas gāžas pāri krūzes malām. Reizēm šķiet, ka dzīvojot Valmierā, mēs esama dzīves privileģēti.
Es vēlētos pilsētu salīdzināt ar cilvēku — organismu ar visām Maslova piramīdas vajadzībām – dzīvot, ēst, pašapliecināties, mīlēt un būt mīlētam. Pilsēta ir organisms, kurā mēs esam maza daļiņa, kas dzīvo, veido ikdienu, iegrimst rutīnā un atkal izraujas, lai sastaptu jaunus izaicinājumus un mērķus.
Jau sešus gadus, strādājot un virzot Galerijas Laipa plānus, mans uzdevums ir Valmierai kā dzīvam organismam sniegt iespēju mīlēt sevi un paust emocijas. Mākslas pasaules galvenais mērķis ir radīt aizkustinājumu, dažbrīd ar provokatīviem paņēmieniem vai ar iesaistīšanos, ar spēju saskatīt neredzamo, vai tieši pretēji – fiksēt visiem zināmo skaistumu. Taču reizēm jānorimst un jāatzīst: jo lielāks organisms, jo mazāks piliens jūrā!
Antra Bērziņa, Valmieras Sīmaņa baznīca. Akvarelis, 2015. gada vasara, Valmieras akvarelistu plenēra laikā tapis mākslas darbs — pretstats ierastajām fotogrāfijām ar baznīcu.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv