Uz tēva mājām. Uz mūžību

Liekas, tēva māja varētu būt arī plašāks jēdziens — kā Vidzeme vai pat Latvija, jo Bukuma ārkārtīgi ražīgā darbība ietvērusi latviešu tautas mutvārdu bagātības lielākā mērogā. Vairāk nekā 50 (!) gados paveikto nelielā izstādē bibliotēkā, protams, grūti ietilpināt, taču īpašu siltumu izstādes atvēršanai piešķīra kuplās Bukumu dzimtas atvašu klātbūtne un viņu ziediem manifestētā sirsnīgā pateicība Kocēnu novadpētniekiem. Kārlis Bukums dzimis Gribiešos, brīnumjaukā vietā pie Vaidavas ezera, bet laukstrādnieka ģimenei nācies dzīvot vairākās saimniecībās un mājās, tādēļ folkloras vācēja pierakstos ģeogrāfija plaša. Gribiešu mājas pēc kolhozu un visādu saimniekotāju laikiem atdzimušas skaistas un sakoptas, un todien tā bija ideāla mītne Kārļa Bukuma 130. jubilejas konferencei. Pirms tās novada domes priekšsēdētājs Jānis Olmanis un Kārļa dēls Gunārs Bukums atklāja piemiņas plāksni pie tagadējā nama, kas gan celts no jauna, bet tai pašā vietā. Ar lielu sirsnību vectēvu Kārli atcerējās mazmeita Inese Kripe: viņa mīlestība, interese par tautas garamantām un dzīvi savulaik mudinājusi arī Inesi izvēlēties studēt vēsturi.  Kāds tad bijis Kārlis Bukums — vīrs, kurš, pēc paša rakstītā, «maz dabūjis skolas solu ēvelēt» un nav bijis «literārām dotībām apveltīts», pusgadsimta laikā uzcītīgi strādājis, «lai paliktu nākamajām paaudzēm» un «dotu tautai atpakaļ»? To klātesošajiem atklāja skolotāja Amoliņa un Rīgas Stradiņa universitātes studente, Kārļa Bukuma mazmazmeita Paula Grīnberga, stāstot par savu izpētes darbu vairāku gadu garumā. Zinātkārajam zēnam skolā mācīties iznācis tikai dažas klases, ko ļoti nožēlojis, toties viņam ļoti paticis sarunāties ar cilvēkiem, dzirdēt viņu stāstīto, — Bukums pratis klausīties, un tā folkloras vācējam ir tikpat vērtīga īpašība kā prasme jautāt. No 1925. (Folkloras krātuves pirmsākumiem) līdz pat 1975. gadam viņa vākums ir 26 klades, katrā pa 60 lapām, un 38 leģendārās zilās burtnīcas, katrā pa 18 lapām. No trīstūkstoš pierakstītajām teikām 123 saistās ar Kocēnu novadu, un Paula analizējusi tās, kuras nav iekļautas Ineses Rubertes apkopotajās Valmieras puses teikās.