Teātra klase — jēgpilns ceļš uz sevi
ĪRISA OZOLA. Jau 26 gadus Valmieras Viestura vidusskolas skolotāja. Māca vizuālo mākslu un kulturoloģiju. Kopā ar kolēģiem kulturoloģijas skolotājiem Jāņu laiku pavadījusi Baltkrievijā, kas pārsteigusi ar savu sakārtotību, pārdomātu sociālo politiku, atbalstu ģimenēm, bet šodien, izsniedzot sertifikātus, pagaidām pēdējoreiz tiekas ar savu trešo 12.C jeb teātra klasi.
Viesturskola lepojas, ka kolektīvā jau citā statusā atgriežas bijušie skolēni.
Mācoties Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē, 4. kursa prakses laikā biju te. Un, jau izvēloties pedagoģiju, uzstādīju sev mērķi atgriezties savā skolā. Tobrīd bija arī aicinājums jaunajiem speciālistiem no Rīgas nākt uz rajoniem. Aktuāla bija paaudžu maiņa skolā, tika meklēti ne tikai labi kadri, bet arī tādi, kas kļūtu par skolas un pilsētas patriotiem. Arī dzimtas mājas Valmierā noteikti bija viens no izšķirošiem momentiem, kāpēc atgriezos. Es varēju mācīt ne tikai vizuālo mākslu, bet arī mājturību, tehnisko grafiku. Varbūt ietekmēja tas, ka vēl bija valsts sadale un darba vieta savā pilsētā nebija droša, tāpēc biju pateicīga, ka skola pati mani izvēlējās. Domāju, ar to vien, ka biju viesturiete, nepietiktu. Bet vispār bijām ļoti spēcīgs kurss, iestājeksāmenos uz vietu kandidēja septiņi astoņi cilvēki. Studiju laikā arī ļoti nopietni un daudz mācījāmies, bija daudz praktisku darbu, un mūsu jaunā speciālista diploms tiešām bija laba garantija.
Skolēniem bieži vien ir grūti izšķirties, ko mācīties. Jums šaubu nebija?
Kādu brīdi domāju par juristiem, divas vasaras nostrādāju tiesā Valmierā, palīdzot sekretārei. Tomēr sapratu, ka negribu, lai mana ikdiena saistītos ar nepatīkamiem gadījumiem, ar to, ka kāds ir jāsoda, kādam kas jāatņem. Interesēja arhitektūra, kas ir tuva mākslai, gribējās mācīties par ainavu dizaineri, bet tolaik Latvijā nebija tādu skolu. Mācījos mākslas skolā, un, var teikt, pat visai dzīvei mani ļoti iedvesmoja mākslinieki Biruta un Jānis Jansoni, Iveta Gudeta, viņi vienmēr pamanīja īsto brīdi, kad pateikt: dari, jo tu to vari!
Iznāk, ka novirzīšanās no mākslas ceļa izrādījies pareizs lēmums.
Jā. Ir bijuši pacēluma brīži, arī domas, ka vajag dzīvē ko mainīt. Bet gadi skolā ir daudz devuši, arī pārliecību, ka varu. Mani interesē interjers, esmu pabeigusi interjeristu kursus, reizēm palīdzu draugiem. Protams, iekārtojot savas mājas, man būtiska ir harmoniska telpa, zināms atturīgums, reizēm ienesot tajā kādu košu elementu. Noteikti saku paldies ģimenei, ka varu strādāt skolā, jo tas nav darbs līdz diviem, trijiem pēcpusdienā. Patīkami, ka vīrs reiz teica, ka lepojas ar to, ka esmu skolotāja un ka mēs to varam atļauties (smejas).