Spodrina novada vārdu
«Aiz manis stāv vairāk nekā 400 amatiermākslas kolektīvu cilvēki un profesionāla kolēģu komanda, tāpēc vienmēr spējam paši radīt svētkus,» tā Mazsalacas novada kultūras centra direktore DACE JURKA.
«Lai mums pietiek spēka saglabāt radošumu, pietiek spēka apgūt Dziesmu svētku repertuāru, lai spējat pārsteigt skatēs paši sevi un žūriju, lai jūs esat tie, kas spodrina novada vārdu pasaulē, lai Latvijas simtgade, pilsētas apaļā jubileja – 90 gadi – mūs mudina piedalīties, dalīties un lepoties,» Latvijas simtgades gadam sākoties, novada «Pašdarbnieku avīzē» bija teikusi Dace Jurka. Atskatoties uz pagājušo vasaru un visu gada ritējumu, Dace, kura tur rūpi par kultūras dzīvi novadā jau 35 gadus, bet kultūras centra darbu vada 19 gadus, bilst, ka, Latvijas dzimšanas dienu sagaidot, sajūtas ir mazliet haotiskas, bet reizē košas, jo viss iecerētais ir sekmējies.
«Ar katru brīdi pašdarbībā un pilsētas notikumos iesaistās vairāk bērnu, arī mazākie, kas pirmsskolas vecumā, un tas mani priecē. Šonedēļ skatījos, cik daudz cimdu pāru atkal tiek pakoti, lai vedam uz Ziemassvētku tirdziņu Hārzevinkelā, un ir gandarījums, ka mūsu cilvēki tik daudz dara. Tāpat svētku sajūta jau vienmēr jārod sevī pašā, svētki jāsarūpē, jo citādi to nebūs. Ko mēs katrs ar darbu, brīvprātību, pienākuma apziņu izdarām, tas ir ļoti svarīgi,» vērtēja Dace, kura pilnīgi noteikti ir tas radošais cilvēks, kura intereses slīd pāri ikdienišķajam, paveiktajam.
«To man ir mācījuši cilvēki – lielāki, varenāki, diženāki –, ka vienmēr ir jāskatās pāri savām robežām. Sanāk, ka, prom esot, rokassomiņā vari atpakaļ attīstībai daudz vairāk atnest, nekā visu laiku strādājot pie rakstāmgalda. Ne tikai redzot to, kas apkārt notiek, bet plašāk. Vajag ceļā daudz radošu cilvēku satikt,» pārdomās dalījās Dace un savā novadā vērās ar lepnuma pilnu skatu: «Mēs nomale? Kāda nomale? Mēs vienmēr ar kolēģēm spriežam, ka esam Vidzemes gaišais gals (smejas)»
Un ir jāpiekrīt Dacei, kura valsts svētkus svinēs kopā ar citiem radošiem cilvēkiem, baudot Latvijas simtgades koncertu Nacionālajā teātrī, vietā, kur tika proklamēta valsts. Šis pārsteigums no Valsts prezidenta svētkos ir tamdēļ, ka paši novadnieki novērtējuši kultūras centra vadītājas veikumu. Galu galā Dace šajā vasarā uz simtgades Dziesmu un deju svētkiem veda kuplāko dalībnieku pulku, bet pati svētkos piedalījās jau desmito reizi un kārtējo reizi bija klāt arī to organizēšanā. Viņa daudzos kultūras dzīves notikumos pārstāvējusi Mazsalacu un likusi novada vārdam skanēt Latvijā un pasaulē. Dace rūpējusies par diasporas bērniem vasaras nometnēs un mirkli pirms lielajiem svētkiem turpina strādāt, lai stipri un gaiši pasākumi ir novada kultūras kalendārā svētku laikā un gada nogalē.
«Liesma» reiz rakstīja, ka Mazsalacas novadā nedrīkstētu sūdzēties, ka nav ko darīt vakaros, nedēļas nogalēs. Kultūras centrā darbojas 27 amatiermākslas kolektīvi un kursi, un ne mazāk aktīva pašdarbnieku dzīve notiek Ramatā un Sēļos. Tā ir balta patiesība, bet Dace vienmēr priecājusies, ja sarūpētie svētki bijuši interesanti, ja tajos nav trūcis savējo un to, kas tālāku ceļu līdz Mazsalacai mērojuši, gribot izbaudīt īstumu. Tādus notikumus, kas nākuši no sirds.
«Lāčplēša dienas lāpu gājienā bija tik daudz ģimeņu ar maziem bērniem. Notikums, kurā gribam būt klātesoši. Nav taču tik svarīgi, vai svinot salūtā izšaujam tūkstošus, vai, kā tagad mums seniori rosina, likt spēka zīmes no svecēm, tas pat ir mīļāk,» vērtēja Dace, kura svētku laikā ierasti ir strādājusi, un tā būs arī šoreiz, taču tas svētku brīdis ienāks arī viņas mājās. Dace ir pateicīga, ka joprojām dzīvi un spirgti ir viņas vecāki, ka vīrs un dēls bijuši saprotoši, viņu dzīves skrējienā atbalstot.
«Vecāki man ir zemes cilvēki, un viņiem to steigu pa pasauli ir grūti izprast, bet dēls Dāvis aizgāja pa mūzikas ceļu. Ir komponists, diriģents, pedagogs, un šogad pirmoreiz Latvijas dzimšanas dienu svinēsim kopā ar Hugo. Mazdēliņam ir septiņi mēneši. Jā, tā sanāk, ka kopā būsim četras paaudzes,» balsij aizlūstot, sacīja Dace un piebilda: «Redz, tā jau ir, ka ejam dzīvē pa apli, un man arī tā sanācis. Dāvis piedzima 1988. gadā, tajā vasarā, kad bija pirmā «Baltica» un sarkanbaltsarkanie karogi, bet mazdēliņš – Latvijas simtgadē.»
«SAJŪTAS ir mazliet haotiskas, bet reizē košas, jo viss iecerētais ir sekmējies,» tā Dace Jurka. Jāņa Līgata foto no redakcijas arhīva
«Liesmas» pielikums «Ziemeļvidzemes līkločos» ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.