Sociālais smagums novadā nesarūk

JAUNĀ VIETĀ. Jau mēnesi Mazsalacas novada sociālais dienests darbojas Valtenberģu muižā. Tur apmeklētājus sagaida un uzklausa arī sociālās darbinieces Teiksma Dreimane (no kreisās) un Ineta Fromberga. Jāņa Līgata foto

Dienā, kad «Liesma» viesojās Mazsalacas sociālajā dienestā, sociālās darbinieces Ineta Fromberga un Teiksma Dreimane atgriezās no tā sauktajām apsekošanām, kad dienesta darbinieces ciemojas ģimenēs, kurās iespējami dažādi sociāli riski, lai izrunātu un arī daļēji kontrolētu situāciju.«Šis septembris mani lutina. Šodien biju apsekošanā un nopriecājos — bērni palaisti skolā, vecāki iegādājušies skolai nepieciešamo, mājas sakārtotas, pat ieaicina dzīvoklī,» sacīja Teiksma Dreimane, kura jau ceturto gadu strādā dienestā kā sociālā darbiniece, kas sadarbojas ar ģimenēm, kurās aug bērni.«Vai ir padarīta darba sajūta? Daudz ir darīts, bet jāpieņem situācija, ka reizi no reizes un gadu no gada nākas iet uz vienām un tām pašām mājām. Ir desmit novada ģimenes, kas pastāvīgi atrodas sociālā dienesta redzeslokā. Divreiz nedēļā dodos uz šīm mājām, un tas ir nemainīgi. Kādi ir riski, domājot par bērnu vajadzībām, šajā ģimenēs? Alkohols un nespēja parūpēties par drošu vidi bērniem. Kādas ir situācijas? Mamma mājās negatavo ēst, nekopj māju, pīpē, dzer. Paliek izsmēķi un alkohola pudeles. Ir nevēlēšanās sakārtot savu māju, ja godīgi, tad ir ģimenes, kur dzīve rit ļoti lielā nekārtībā. Daudzi man saka: nevaru izremontēt māju! Un katrreiz atbildu:  man nevajag, lai remontē dzīvokli, man vajag, lai noliek vietā mantas, lai bērnam ir tīra gultiņa un tīra sega tīrā pārvalkā,» pieredzē dalījās Teiksma, uzsverot, ka nevienas ģimenes situāciju nav tiesību un vajadzības iztirzāt presē, bet, ja jautā vispārināti, tad sociālās darbinieces neslēpj, ka vien-aldzīgu nekad nevar atstāt piecgadnieka teiktais: «Es gribu pie tevis, ņem mani līdzi!»«Jā, tad divreiz, trīsreiz nedēļā tiek iets uz šīm mājām, jautāts skolai, kā jūtas bērni, lai saprastu, kas tur notiek. Visticamāk, bērns nevēlas mainīt mammu, bet apstākļus un iespējas, ko piedāvā ārpusmājas dzīve. Kad tas puisēns kopā ar mammu un vēl četriem šīs ģimenes bērniem atnāk pie mums uz dienestu, viņš paķer zīmuli, krāso, redz citas mantas un iespējas. Protams,  mājās viņam daudz kā krāsaina un koša nav. Šaurībā jādzīvo pieciem bērniem, viens ir zīdainis, tēvs ģimeni pametis, un var saprast, ka arī sieviete ir nogurusi. No otras puses, ko šī mamma vēlas no dzīves? Lai nebeidzas bērnu pabalstos izmaksātā nauda un lai izdotos atrast jaunu vīrieti! Par darba meklēšanu, attieksmes maiņu nav runas.»