Skatos caur tūrisma prizmu
JURIS SMAĻINSKIS ieguvis maģistra grādu bioloģijā, strādā asociācijā «Lauku ceļotājs» jau vairāk nekā 10 gadus un no 2003. gada Vidzemes Augstskolas studentiem māca tūrisma un vides jautājumus, ekoloģisko tūrismu un ilgtspējību. Viņš ir vairāk nekā 200 publikāciju autors un vairāk nekā 20 tūristu ceļvežu izstrādātājs.
Kas Valmieru atšķir no citām Latvijas pilsētām?
Es daudz ko skatos caur tūrisma prizmu, un laikam pirmais, kas nāk prātā, ir pakalpojumu kopums. Salīdzinot ar daudzām citām Vidzemes pilsētām, te ir vairāk cilvēku, studentu, līdz ar to arī vairāk pakalpojumu, uzņēmumu un naktsmītņu, bet, ja skatās no dabas perspektīvas, tad noteikti tā ir Gauja. Valmiera būtu pavisam citāda bez Gaujas. Un, ja mēs domās šo Gaujas senleju pārveidotu, tad Valmiera daudz ko zaudētu no savas ainavas. Upe arī ir iemesls, kāpēc šeit vispār cilvēki sāka apmesties. Upe un reljefs ir tas, kāpēc te veidojās tāda arhitektūra, kādu varam novērot vecākās ēkās, kāpēc vispār te ir cilvēki. Mēs uzreiz varētu kalkulēt, cik Latvijas pilsētām tieši centrā tek cauri upe, — noteikti daudz nesaskaitītu.
Kura ir jūsu mīļākā vieta Valmierā? Kāpēc?
Vienlaik tas bija šaursliežu dzelzceļa tilts, ko sauc arī par Dzelzīti. Man ir viens draugs, entuziasts, ar kuru pirms 20 gadiem izbraucām šaursliežu dzelzceļa līnijas Latvijā, un tajā brīdī vēl neviens nedomāja par to kā kaut ko tūrismā iekļaujamu. Mums gan jau toreiz likās, ka tas ir foršs ceļojuma maršruts. Arī manam tētim tā bija mīļa vieta, viņam tas saistījās ar bānīšu laikmetu, mana paaudze to nepiedzīvoja, bet tas šķita kaut kas romantisks. Tā kā viss strauji mainās, mainījās arī mana mīļākā vieta, tagad tā ir Gaujmala iepretim tiltam. Šogad sāku savas dzimtas pētniecību, tas ir ilgs un apjomīgs darbs, kā saka, jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas, bet, ja īsāk: vācu stāstus no cilvēkiem, un viens ir par manu vecmammu un vecotēvu, kas pie Valmieras tilta tikušies un pa to krastu arī staigājuši. Tagad tur no platformas var vērot skaistu ainavu, man patīk šeit atgriezties dažādos gadalaikos, jo katru reizi izskatās citādi.
Kā nonācāt Vidzemes Augstskola?
Jāsāk pētīt vēsturi (smejas), bet mēģināšu īsāku versiju izstāstīt. Kad es studēju bioloģiju, tad vienu dzīves posmu pavadīju Igaunijā, tas bija 90. gadu sākums, un es ar velosipēdu izbraukāju visus Igaunijas reģionus. Tā rezultātā arī diezgan daudz publicējos vietējā presē ar saviem stāstiem. Tās bija praktiskas zināšanas, kādu tajā brīdī nebija daudziem cilvēkiem. Stāstus pamanīja mana nu jau kolēģe Iveta Druva-Druvaskalne, kas rakstīja grāmatu «Ziemeļvalstu ģeogrāfija» un uzrunāja mani padalīties ar kādu fotogrāfiju.
MAĢISTRS. Juris Smaļinskis Valmierā.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv