Skarbu emociju gūšana
Tā tikai šķiet, ka mums apkārt nav vairs nekā ievērības cienīga, ka viss Valmierā smuki nolīdzināts, apsēts ar zāli, nobruģēts un noasfaltēts... Ir mums vietas tepat pilsētas centrā, kur iespējams T-Ā-D-U adrenalīnu pasmelties! Tā kā Miķelim šīs vietas gluži vai rokas stiepiena attālumā, dažas norādes – kur ko meklēt un kādas lietas iedomāties.
Faktiski šis ir neskartās dabas rezervāts pašā Valmieras centrā, uz kuru jādodas kājām vai ar velosipēdu. Lai kā civilizācijas ķertie līdzcilvēki gribētu, līdz pašiem apskates objektiem gluži piebraukt ar auto nevarēs vis, nāksies kādus simt metrus kājām paieties.
Par pirmo objektu ir stāsts ar divām vēsturēm. Tā pirmā bija tad, kad, labu gribēdami, pieejā Karātavu (vai Komjauniešu kalniņam, mīļi sauktam arī par Komīti) kalniņam tika izveidota norādījuma zīme – betona stabs ar koka starpliku zem betona cepures. Visticamāk, ka toreiz bija salasāms pilns apskates vietas nosaukums – Karātavu kalns. Viduslaiku soda vieta. Ar glīto norādi notika tas, kas ar līdzīgām lietām mēdz notikt intensīvas apskates rezultātā: betona mici pašmāju švarcenēgeri kustināja, kustināja, līdz veiksmīgi nolauza, bet apakšā esošo koka gabalu ar vēstījumu vienkārši pabojājis laika zobs, daļēji amputējot uzraksta augšējo daļu.
VAI TIEŠĀM? Miķelis nav īsti pārliecināts, vai tiešām viduslaikos Latvijā nopietnus noziedzniekus patiešām sēdinājuši staba galā, uzdurot vainīgā pēcpusi uz metāla stiegrām. Taču tādā paskatā, kā šis kokā dzeltais uzraksts ir šodien, plāksnīte pirms Karātavu/Komjauniešu kalniņa nenoliedzami Valmieras viesiem, kuri nav niansēti iedziļinājušies mūsu pilsētas vēsturē pirms Otrā pasaules kara un pat vēl krietni senāk, norāda uz šī staba patieso un baiso lietojumu: turki kādreiz ienaidniekus sēdināja uz noasinātiem koka mietiem, latvieši, kuri jau tolaik bija apguvuši dzelzsrūdas pārstrādes tehnoloģijas – uz metāla stiegrām... Brrrrrr! Foto no paša svaigākā Miķeļa arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv