Sirdi pret sirdi, darbu pret darbu

- 19.Novembris, 2015
Pilsētās un novados
Laikrakstā

Nosaukums «Rūjienas novada goda pilsonis» piešķirts AĪDAI VASIĻJEVAI — par ieguldījumu Rūjienas jaunās paaudzes audzināšanā un izglītošanā, par kultūras un mākslas tradīciju kopšanu, par ieguldījumu Rūjienas amatierteātra attīstībā un jauno aktieru audzināšanu mūža garumā.

Ja ko atņem, kaut ko pretī arī iedod

Kad ar cienījamo Aīdu norunājam tikšanos viņas mājā Rūjienā, vienojamies, ka viņa pastāstīs par to, kas viņu izveidojis par tik radošu personību un tik spilgtu teātra REŽISORI. Kad norunātajā laikā, divu mājas sargu pieņemti, tiekam pār slieksni, saimniecei pa rokai jau salikti neskaitāmi foto albumi un vēl citi darbīgā mūža apliecinājumi. Tiek iedegta svecīte, un  Aīdas atmiņu kamols lēnām sāk ritēt.

«Piedzimu vesela, bet... saslimu. Tik nopietni, ka vecākiem ilgi bija jācīnās par manu izdzīvošanu. Pirmās atmiņas: slimnīcas un omītes siltais klēpis —  mans drošākais patvērums. Ko var darīt slims bērns? Lasīt! Mans pirmais draugs, omīte, mani auklējot, daudz lasīja priekšā un mācīja burtus. Četros gados jau lasīju grāmatas. Atvērās jauna, iztēles bagāta pasaule. To vēl krāsaināku darīja biežie braucieni no Rūjienas uz Rīgu. Vecāki mani regulāri veda pie ārstiem; lai kompensētu slimnīcu gaisotni, palikām Rīgā ilgāk, dzīvojām viesnīcā «Saulīte» un gājām uz teātriem. Visbiežāk uz operetēm, baletu un operu, kas bija tēta vājība. Ne velti man dots vārds Aīda! Arī mammai Rīgas teātru apmeklējumi ļoti patika. Viņa taču bija Rūjienas teātra aktrise piecpadsmit gadus pie Vallijas Zaķes un režisora Apsīša.

Tālāk — mana mīļā Rūjienas skola! LIELISKI skolotāji: sākumskolā Aina Rebāne, vēlāk taisnīgā klases audzinātāja un matemātikas skolotāja Biruta Grava, bet vidusskolā — dzīvesgudrais, smalkais džentlmenis, vācu valodas pasniedzējs Juris Lieknis. Skolā man padevās daiļrunāšana. Pratu atdarināt Veru Singajevsku. Par to biju sajūsmā līdz brīdim, kad tiku uz daiļrunātāju konkursu Rīgā, kur Gunārs Cilinskis teica: «Otru Singajevsku Latvijai nevajag, nekopē, meklē un ej savu ceļu!» Ar šo aizrādījumu pietika, lai saprastu — teātris tomēr nebūs man!

REŽISORE. Aīda Vasiļjeva šā gada pavasarī, pateicoties savam teātrim un aktieriem par radoši kopā aizvadītiem divdesmit gadiem.


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru