Senie ticējumi dažkārt joprojām piepildās
Bieži dzirdēts: kādas kādreiz bija ziemas, kādas vasaras! Laikapstākļi mainās, ar to jārēķinās. 2019. gads Latvijā līdz novembra pēdējai nedēļai bijis siltākais novērojumu vēsturē – vismaz kopš 1924. gada, kad valsts teritorijā sāka darboties vienots meteoroloģisko novērojumu tīkls, liecina Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra dati. Laikapstākļi decembrī izšķirs, vai šis gads siltuma ziņā pārspēs 2015. gadu. Kā bija pirms gadiem, kā ir tagad, vai atkārtojas tas, kas reiz jau bijis?
Nevar neko saplānot
Vitolds Bērziņš visu darba mūžu bijis ceļinieks. Katrā gadalaikā darāmi citi darbi, lai ceļus uzturētu kārtībā. "Kādreiz varēja plānot, bija skaidrs, ka ziemā tīrām sniegu. Ziemas bija stabilas: ja sals, tad sals, ja uzsniga, tad sniegs turējās. Ja tuvojās putenis, bija labi zināmas vietas, kur aizputinās. Tagad vakarā nevar zināt, kas notiks naktī, jo kādā vietā vējš var iegriezties un sacelt puteni, kaut sinoptiķi tādu nav paredzējuši un kaimiņi nav jutuši ne vēja pūsmu. Laikapstākļi mainās lokāli, atsevišķās vietās," saka V. Bērziņš un piebilst, ka savulaik daži atkušņi ziemā jau bija daudz, bet tagad nedēļas laikā var vairākkārt piesalt un atkal nokust. Tomēr viņš arī atzīst, ka pateikt, vai laikapstākļi kopumā mainās, nevar, jo varbūt viss atkārtojas, notiek cikliski. Latvijā meteoroloģiskie novērojumi nav mērāmi gadsimtos. "Mēs jau arī ātri aizmirstam, sakām, ka tāda ziema nekad nav bijusi, bet, kad papēta, izrādās, nemaz ne tik sen laiks bijis tāds pats," teic pensionētais ceļinieks.
Autoceļu uzturēšanas kvalitāte un veicamie pasākumi, konkrētu tehnoloģiju izmantošana atkarīga no laikapstākļiem. "Agrāk decembrī bija ziema, tagad laiks kā vēlā rudenī. Grants ceļi slapji, pat pirms sala nevar nogreiderēt," pastāsta V. Bērziņš.
Viņš dzīvo netālu no Amatas upes un atzīst, ka tās ūdens līmenis arī raksturo pārmaiņas. Agrāk Amata bija laivojama tikai pavasarī, aprīļa otrajā sestdienā notika sacensības. "Tagad dažu gadu var laivot arī ap Ziemassvētkiem. Pēdējā kārtīgā ledus iešana upē bija 2004. gadā, kad ledus nonesa pagaidu metāla tiltu," atmiņās kavējas V. Bērziņš.
Mainīgie laikapstākļi ietekmē arī ceļu virsmu. Atkušņi savu laiku nokalpojušajā asfaltā rada arvien jaunas bedres. Rīgas Tehniskās universitātes ceļu būvniecības laboratorijas vadītājs Guntis Brencis pārbauda asfalta kvalitāti atjaunotajiem ceļiem. "Agrāk strādājām pēc Zviedrijas, tad Somijas standarta. Pēdējos gados ir izstrādātas Latvijas ceļu specifikācijas. Tas, kas piemērots Ziemeļvalstīm, ne vienmēr der Latvijai," viņš pastāsta.
Kāda Katrīna, tāda ziema
Tautas slēpojums "Apkārt Alaukstam" ir pazīstams visā Latvijā. Februārī uz Vecpiebalgu, lai piedalītos sacensībās, slēpotāji brauc no malu malām. Pirmais slēpojums notika 1984. gadā. Viens no slēpojuma rīkotājiem senāk un atbalstītājiem tagad ir vecpiebaldzēns Aivars Avens. "Pa šiem gadiem daba ir mainījusies. Jaunā paaudze nemaz nezina, kas ir īsta ziema. Atceros, ka, braucot ar ragavām, sniegs bija zirgam līdz vēderam, bet ceļinieki to stūma šķērsām uz ceļa malām. Puteņi sanesa kupenas, kas nenokusa līdz pavasarim. Vienu gadu slēpojums nenotika, jo laiks bija pārāk auksts, ap mīnuss 30 grādiem. Savukārt 1992., 1995., 2007., 2008., 2012. un 2014. gadā slēpojums nenotika, jo nebija pietiekami daudz sniega vai arī tas jau bija nokusis. Pirmajos piecos gados par to, ka sniegs varētu nebūt, pat neiedomājāmies. Tagad paredzēt, vai janvāra beigās, februāra sākumā Vecpiebalgā būs sniegs, nevar neviens," saka A. Avens.
Bet ar cēsnieci Ainu Orinu tiekamies Katrīnās. "Ja Katrīnās salst, tad Andreja dienā līs lietus un otrādi. Ja Katrīnās atkusnis – ziema būs silta. Ja sals – ziema auksta. Kāda Katrīna, tāda ziema," viņa min ticējumu, kas dažu gadu piepildoties, bet citu ne.
A. Orina jau piecdesmit gadus pieraksta laika vērojumus. Lūk, daži ieraksti: 2006. gada naktī uz 2. novembri uzsniga pirmais sniegs, dienā nokusa, 3. – uzsniga, nenokusa, 4. – atkal uzsniga, 6. – putenis, vakarā smalks lietus, 9. – sniegs nokusa. "Vēroju, cik dienu pirmais sniegs noturas," paskaidro Aina. Savukārt 1. decembrī zeme nav sasalusi, redzama zaļa zāle, sliekas. 2.,3. – migla, lietus, 15. – silts, lietains laiks, sliekas aizvien redzamas virszemē, 17. – dārzā pūpoli, balti kā Lieldienās.
"Kaut kas mainās, bet senču novērotās sakarības pastāv. Tiesa, ne katru gadu tik precīzi. Kaut kas nobīdās," stāsta A. Orina. "Rudens ir vismaz mēnesi pavirzījies uz priekšu, nav vairs septembrī, bet oktobrī, savukārt pavasaris iestājas arvien vēlāk. Kādreiz jūlijs bija ļoti silts, uznāca neliels pērkons, nolija, ātri nožuva. Tagad augustā vēl ir īsta vasara. Vērtējot ticējumus, ja raugās mēnesi uz priekšu, tad ir, kā paredzēts. Taču Jāņi Ziemassvētkiem vairs neatbilst. Ir gadi, kad viss notiek, kā kādreiz senči pierakstījuši."
A. Orina uzsver, ka varam tikai mēģināt izprast zīmes, vērot augus, putnus, kā mainās debesis. "Ja debesīs, saulei rietot, mākoņu malas sarkanīgas – būs vējš. Bet par lielākām vētrām, debesis ziņu nedod. Mākoņi ir mainījušies. Šovasar redzēju ruļļu mākoņus, tie savelti peldēja pamalē. Bet tādi taču veidojas tikai noteiktos apstākļos. Pirms gadiem bija stiprāks pērkons, bet neuzliesmoja. Tagad biežāk nes līdzi uguni. Tam gan piekrītu: ja pirmais pērkons aiziet gar pamali, tā būs visu vasaru. Ja iet pāri, arī visu vasaru tā ies," novērotās pārmaiņas ieskicē cēsniece. Bet kāpēc klimats kļuvis nepastāvīgs? "Agrāk bija vairāk mežu, tagad vējam ir, kur ieskrieties, tas var darīt posta darbus. Bet nelielas vētras bijušas arī iepriekš. Cilvēks var tikai pētīt, kā mainās gaisa plūsmas. Gaiss ir mitrāks, tāpēc arī šķiet, ka novembra pēdējā nedēļa tik auksta," dabas vērotāja uzskata.
Cēsniece Aina Orina pusgadsimtu ik dienu pieraksta vērojumus dabā. Viņai ir sava "Laika grāmata".
PIELIKUMS "NOVADI ZAĻO" TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU.