Saruna starp mani un kokli
Kā jums sākas vasara?
Pavasarī likās: viss tūlīt plauks, būs lielā ziedēšana, tai piederas kokles... Tomēr jūnijā plānoto koncertu nācās pārcelt uz 21. novembri. Man liekas, ka pašlaik cilvēki ir tik ļoti izslāpuši pēc kultūras, tikšanās, koncertiem, ka jāskrien uz visām pusēm, un mūsējā varētu būt tikai viena no iespējām. Kokļu mūzika nav rokkoncerts, kur iztrakojas, tai novembra miers pat ir piemērotāks, lai izbaudītu — tumšais laiks, patriotiskais mēnesis.
Vasarā neplānojam ņemt lielu pauzi. Jūnija sākumā bija pirmais mēģinājums, vēl līdz Jāņiem satiksimies, mācīsimies līgodziesmas, ir doma par koncertu jūlijā — brīvā dabā, nepiespiestā atmosfērā. Visticamāk, tāpat kā pērn spēlēsim visu vasaru, šogad gatavosimies novembra koncertam. Es ceru, ka apstākļi būs tādi, ka varēsim tikties.
Tas ir prieks — vajadzība — aizraušanās?
Tas ir kopā spēlēšanas prieks. Ne darbs, ne mācības... tur jau tā lieta, ka neviens koklētājs nenāk uz mēģinājumu tāpēc, ka jānāk — manuprāt, atšķirībā no, piemēram, skolas kora. Kopā kvalitatīvi pavadīts laiks. Saruna starp mums un kokli... var pat teikt, starp mums un senčiem — tādā formātā.
Arī starp jūsu senčiem?
Ģimenē muzicējis bija vienīgi vecvectēvs, kuru neesmu redzējusi. Mans tētis strādā ceļu pārvaldē Rīgā, mamma ir grāmatvede.
Kā jūs pati nonācāt līdz etnogrāfiskajai koklei?
Kad bērnībā pirmoreiz izdzirdu kokles skaņas, tās man patika tik ļoti, ka gribējās pašai spēlēt, mācīties Ķekavas mūzikas skolā. Jau biju pamēģinājusi dejošanu, mākslas skolu, keramikas pulciņu un visu ko citu, izņemot mūziku. Čellam izrādījos par mazu, bet otrajā klasē beidzot tiku pie kokles, un viss pārējais pamazām atkrita — biju atradusi īsto. Vēlāk mūzikas skolas ģitāras klasē iestājās arī jaunākā māsa Krista, tā mēs abas aizrāvāmies ar mūziku.
Tolaik neuzskatīju kokli par kādu nacionālo simbolu — man tā likās tāds pats mūzikas instruments kā, piemēram, klavieres vai vijole. Līdzīgi muzicē arī, piemēram, igauņi, lietuvieši, somi, krievi — kantele, gusļi... Ķekavas mūzikas skolu, kur man bija fantastiska skolotāja Ramona Davidone, beidzu kā koncertkoklētāja, tikai zināju gan, ka ir arī tradicionālā, etnokokle. Piedalījos koncertos, konkursos.
Tad iestājos Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā Rīgā pie Ditas Neilandes. Kādā 3. vai 4. kursā bija jāspēlē etnogrāfiskā kokle, un — nu riktīgi iepatikās, domāju: man arī gribas tādu koklīti! Tas bija kāds 2012., 2013. gads, un tad sākās...
Zinu, ka Ansis Jansons jau no bērnības spēlē šādu koklīti. Man apakšā bija kārtīga koncertkokle, etnogrāfisko apguvu pašmācības ceļā.
Pirmsjāņu sarunā — Valmieras kultūras centra etnokokļu kopas vadītāja ZANE SNIĶERE. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv