Prezidenta vārds vēsturē
Vakar pēdējo dienu amatā aizvadīja Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš, kurš jau ir iegājis vēsturē kā pirmais no mūsu valsts vadītājiem, kas pats atteicies kandidēt uz otro termiņu prezidenta amatā. Nekādas revolucionāras darbības šajā amatā aizejošais prezidents nav veicis, ja neskaita atteikšanos no viņam nevajadzīgām mantiskajām privilēģijām, tamdēļ vēstures annālēs, visticamāk, tiks ierakstīts tieši abu šo faktu dēļ.
Kopumā var teikt, ka A. Bērziņš tika galā ar valsts vadītāja pienākumiem, nedz izceļoties ar kādiem panākumiem, nedz arī piedzīvojot kādas neveiksmes. Eksprezidenta ne īpaši spožajiem runasvīra talantiem, kuru dēļ viņš savas prezidentūras laikā izpelnījās ne mazumu kritikas, šajā gadījumā nav īpašas nozīmes. Nepateikt neko jebkurā gadījumā ir labāk nekā sasolīt neiespējamo vai sarunāt absurdas muļķības.
Uz šāda fona ir acīm redzami piemirsies, ka savas prezidentūras sākumā nu jau bijušais Valsts prezidents nāca klajā ar vairākiem politiskās sistēmas reformu ierosinājumiem, taču viņa idejas noslīka kaut kur vietējās politikas pīļu dīķī. Šādas tādas kosmētiskas reformas pēc eksprezidenta ierosinājumiem tika veiktas, tomēr pamatvilcienos viss palika pa vecam. Piedevām vēl A. Bērziņš izpelnījās pārmetumus par atrautību no reālās dzīves un reālpolitikas.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv