Par mīlestību un godu
18. novembrī Gada valmierietes nosaukumu saņēma aktrise BAIBA VALANTE. Liels gods — jā, bet arī iemesls rezignētām pārdomām, vai piepildīts ir viss, kas bijis iespējams, ko vispār nozīmē gods un mīlestība. Arī iegansts atminēties tos cilvēkus, kas viņu virzījuši un balstījuši šajā ceļā. Pagodinājums diemžēl nes līdzi arī atbildības nastu, uzskata Baiba. Nu jau 42 gadus viņa ir valmieriete, kā pati smejas — dažs labs tik ilgi vispār nenodzīvo.
Ko tev nozīmē šāds goda nosaukums?
Vispirms jau to, ka pilsēta mani ir pieņēmusi. Es taču esmu te ienācēja. Tas stāsts jau ir pašai apnicis — kad pabeidzu Jēkabpilī vidusskolu, braucu uz Rīgu stāties Konservatorijas Teātra fakultātē. Netiku iekšā un Valmieras teātrī sāku strādāt par suflieri. Pēc gada braucu stāties Dailes teātra studijā, bet Arnolds Liniņš man teica: tu esi tas pats latvju zeltenes tips kā Lilita Ozoliņa, un Dailē tev lomu nebūs, paliec vien Valmierā. Un tā es te paliku.
Kad man pateica, ka būs jāiet pēc apbalvojuma, pirmajā momentā bija ārkārtīgi liels pārsteigums, bet tad kļuva ļoti labi, jo katram ir no svara saņemt sava darba novērtējumu. Bet tas lika man ļoti daudz ko pārdomāt, sapurināties, saprast, ka nav ko čīkstēt un pīkstēt, ir jāiet tālāk.
Tu jau gan neesi nekāda pīkstētāja — tikai peļu mammas lomā izrādē «Visām pelēm garšo siers»!
Ha-hā! Bet tieši šogad, kad svinēju jubileju, man bija iestājies tāds pesimisma brīdis. Es gribētu strādāt vairāk, nekā esmu to darījusi līdz šim. Mēģināt vairāk, spēlēt vairāk, būtu tikai iespēja. Gada valmierietei taču vajadzētu strādāt kā trakai. Katrā ziņā es esmu ļoti pateicīga pilsētai. Te ir manas mājas, un citādu savu dzīvi nemaz nevaru iedomāties.
BAIBA VALANTE — Gada valmieriete 2014.
Matīsa Markovska foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv