Par jēriem, ne zvēriem
JĀNIS un ANNIJA BĒRZIŅI Kocēnu pagasta «Gulbīšos» ar aitkopību, kā paši min, hobija līmenī nodarbojas jau trešo gadu. Pašlaik viņu ganāmpulks sasniedzis teju 200 galvas, Kocēnu novadā lielāks ir tikai Jāņa Kazaka «Birzgaļos». Lai arī līdz Valmieras centram no piemājas saimniecības vien seši kilometri, abi gados jaunie saimnieki atzīst, ka pēc sajūtām dzīvo kā dziļos laukos.
Par Bērziņu aitām uzzināju no viņu izveidotās lapas feisbukā, kurai dots ķecerīgs nosaukums «Jērs ne Zvērs», nosaukums vien jau piesaistīja interesi, sākumā pat nenojautu, ka tas viss pie mums tuvumā. Šajā lapā saimnieki stāsta par savu ikdienas dzīvi aitkopībā, papildina stāstīto ar fotogrāfijām un ar dronu filmētiem video.
«Pateicoties, manuprāt, tikai lapas nosaukumam, īsā laikā esam tikuši pie 250 sekotājiem. Un kuru gan interesētu apskatīties, kas ir lapā ar nosaukumu «Gulbīši». No mūsu puses tas nav mārketinga gājiens, jo skaidri zinu, ka gaļu, kad tā būs, tāpat nopirks. Es to vairāk uzskatu par emuāru. Feisbukā vispār ļoti trūkst informācijas no realitātes,» skaidro Jānis, kurš, starp citu, bija arī autors nesenajam video, kurā redzams aulekšojošs lācēns netālu no Smiltenes apļa uz Valmieras apvedceļa. «Tas bija mazais lācēns, tikko patriektais. Tas nozīmē, ka kaut kur netālu atradās arī mamma un tētis.»
Minot gadījumu, kad nesen kādā saimniecībā netālu no Valmiermuižas tika nokostas vairākas aitas, «Gulbīšos» par ganāmpulka drošību ir padomāts, apkļaujot desmit hektāru plašās ganības, kas sadalītas astoņos sektoros, ar desmit kilodžoulu stipru elektrisko ganu, šāda deva pēc saimnieku aprēķiniem atbaidītu jebkuru klaiņojošu suni. Pašām aitām pietiktu arī ar stacionāro žogu, elektriskais šoks šajā gadījumā paredzēts nelūgtiem viesiem.
«GULBĪŠU» piemājas saimniecības aitkopju komanda pilnā sastāvā: ratiņos mazais Jurģis, kura pirmais izteiktais vārds pirms neilga laika bija nevis mamma vai tētis, bet aita, Annija, Jānis un lielā izpalīdze dažādos darbos – Jāņa mazā māsa Maija.