Jo vairāk mūs redz, jo mazāk tajā vietā nepatikšanu

Paraudzīsim, ko un kā Vidzemes reģionā dara Valsts policija, par daudzām interesantām un arī skarbām lietām garākā sarunā ar Liesmu DIMITRIJS KOHANOVS, Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes priekšnieka vietnieks un Kārtības policijas biroja priekšnieks.

Sākam ar fundamentālām lietām. Kārtības policijas misija mūsu ikdienā...

Te laikam jāsāk ar Valsts policijas struktūru, kura lielākoties sastāv no trim daļām. Nosacīti mazākā ir loģistikas jeb administratīvā daļa. Un tad divas lielākās daļas – Kriminālpolicija un Kārtības policija, par ko šodien parunāsim sīkāk. Kad man jautā, kas ir Kārtības policija, tad es atbildu, ka tie ir visi tie policijas darbinieki, kurus jūs – uz ielas, kabinetos vai vēl kur citur – redzat dienesta formastērpos. Kārtības policijas galvenie profili ir reaģējošais policists un prevencijas policists, resursu un krīzes vadība, tad vēl atļauju sistēmas dienests, sūdzību izskatīšanas dienests un citi sīkāki. Reaģējošo policistu pienākumu saraksts ir ļoti plašs. Tur iekšā gan ceļu satiksme, gan reaģēšana uz notikumiem, gan kriminālprocesu uzsākšana un izmeklēšana... Kārtības policists ir tas, kurš trauksies palīgā ikvienam iedzīvotājam, kuram būs nepieciešama palīdzība.

Kāda ir kārtības policista darba specifika?

Oficiāli viņu sauc reaģējošās nodaļas inspektors, arī galvenais, vecākais vai jaunākais inspektors. Pēc amata. Pamatā šis cilvēks atrodas uz ielas, savā mobilajā iecirknī. Tā mēs saucam savus jaunos busiņus, tie gan mūsu rīcībā jau trešo gadu. Pamatā ar šiem transporta līdzekļiem arī kārtības policisti – lielākoties ekipāžā ir divi cilvēki – pārvietojas.

Mobilais iecirknis – tas ir intriģējoši un ambiciozi reizē...

Busiņā ir gan datori, gan elektrība, gan – tā busiņa aizmugurē ar dubultām durvīm – arī aizturēšanas telpa. Busiņam pa vidu ir improvizēts darba kabinets ar galdu un krēslu. Šis pilnpiedziņas auto ir aprīkots ar video novērošanu – kamera gan iekšpusē, gan ārpusē abos busiņa galos. Protams, ir arī speciālās gaismas un skaņas signāli. Mobilais iecirknis ir aprīkots arī ar visu nepieciešamo ceļu satiksmes uzraudzībai, tās ir uz ceļu vērstas video kameras, atļautā braukšanas ātruma mērierīce, arī dators, kas jau pats apgreido un redz visu nepieciešamo uz ceļa kustībā esošajai automašīnai. Ja deg zaļā krāsa, tad viss ar šo auto kārtībā, ja sarkanā, tad dators jau automātiski zina, kas tur nav kārtībā – tehniskā skate vai apdrošināšana... Patiesībā ir gan universāls busiņš, gan arī universāls policijas darbinieks tajā, kurš, ja ir izsaukums uz 112, var gan traukties palīgā cilvēkam, gan arī – kad nav šo izsaukumu – pildīt ceļu satiksmes uzrauga pienākumus. Mums ir operatīvās vadības nodaļa, pakļauta Kārtības policijai, kas vada visus mūsu spēkus un ir vidutājs starp 112 un mūsu kolēģiem, kuri darbojas uz zemes. Nodaļā ir redzams, kur katra mūsu patruļas mašīna atrodas, arī es online režīmā varu savā datorā apskatīties, ko konkrētā brīdī dara katra ekipāža, varu nopietnākos gadījumos viņiem dot arī norādījumus, ko un kā labāk darīt.

Vai ar policistiem ir tāpat kā ar tiesnešiem sporta spēlēs – vislabāk, ja viņu klātbūtni nejūt?

Drīzāk jau ne. Jo mana un, pieļauju, arī manu kolēģu pārliecība ir tāda – jo mūs vairāk redz, jo tajā vietā, tajā lokācijā ir mazāk nepatikšanu. Piemēram, kad uz šosejas redzama Valsts policijas automašīna, tad tajā apkārtnē netiks pārkāpti ceļu satiksmes noteikumi, līdz ar to izpaliks potenciāli pārgalvības radīti ceļu satiksmes negadījumi. Jo cilvēki tomēr baidās. Otra lieta, un to pierāda vispasaules statistika, ja lielākā publiskā pasākumā redzi pūlī policijas darbinieku atstarojošā vestē, tad arī tur visapkārt cilvēkiem ir drošības sajūta, tātad arī tas nostrādā preventīvi.

Šobrīd aktuāla tēma – Stambulas konvencija, precīzāk, tās sadaļa, par kuru nav diskusiju, proti, vardarbība ģimenē. Cik bieži ar šiem gadījumiem nākas saskarties? Vai kopumā pastiprinātā uzmanība no policijas puses šai lietai liek iet mazumā?

Diemžēl šo gadījumu ir pietiekami daudz un mazāk to nekļūst. Tā ir viena no mūsu ikdienas rūpēm. Šim noziedzīgajam nodarījumam no mūsu puses ir pastiprināta uzmanība, tas ir viens no top notikumiem, pēc informācijas saņemšanas doties turp ir mūsu lielākā prioritāte. Gan novēršam šo incidentu, gan preventīvi – mēs pie tā ļoti strādājam – gādājam, lai nekas tāds nenotiktu. Konstatējot šo faktu, notiek izmeklēšana, un vainīgais tiek sodīts prioritārā secībā.

Ģimene ir viena lieta, bet kas līdzīgs taču var notikt skolā vai jauniešu izklaides vietā...

Bez šaubām, arī skolas te ir top līmenī, te notiek vardarbība starp vienaudžiem. Gan mazgadīgo, gan nepilngadīgo, gan jauniešu starpā. Te vēl gribu piebilst, ka ar 1. jūliju ir izmaiņas likumdošanā, arī mums, Valsts policijai, kā šī tehniskā risinājuma turētājam ir iespējas lietot elektronisko uzraudzību jeb tā saukto aproci. Tas ir jau pieņemts un Latvijā jau strādā, tiesa, Vidzemes reģionā vēl aproces nav pielietotas, nav bijis vajadzības, taču tehniski mēs esam tam gatavi. Ja varmākam tiek uzlikta (uz kājas vai rokas) šī elektroniskā iekārta, tad attiecīga ierīce ir arī cietušajam. Kolīdz varmāka uzrodas tuvāk par ieprogrammēto distanci, uzreiz mēs uz savu pulti saņemam signālu par šo pārkāpumu un attiecīgi reaģējam.

Krāpniecība ikdienā. Cik plaša ir šī joma?

Arī te jāteic – diemžēl ikdienā tā ir plaša. Protams, plašāk tiek atspoguļoti tikai skaļākie gadījumi, taču tādu ir pietiekami daudz, cietušajiem tiek izkrāpti desmit un desmit tūkstošu... Ja nemaldos, tad Latvijā šogad līdz 1. oktobrim no cilvēkiem bija izkrāpti 1,3 miljoni eiro. Lielākoties apkrāptie ir cilvēki, kuri dzimuši pagājušā gadsimta četrdesmitajos un piecdesmitajos gados vai vēl vecāki. Krāpnieki ir lieliski psihologi, tieši tāpēc viņi izvēlas cilvēkus jau cienījamos gados, arī paņēmieni ir dažādi: gan krāpnieki telefonā, gan krāpnieki, kuri pie cilvēkiem ierodas mājās, piemēram, pārbaudīt ūdens skaitītājus un arī apvārdo savus upurus, iegūstot nepieciešamo informāciju gan caur uzticības iegūšanu, gan caur biedēšanu. Vēl otrs variants krāpšanai ir mantkārība, kad cilvēkam iesaka investēt, solot ātru un vieglu naudu. Tātad krāpšanu realizē gan caur bailēm un izmisumu, gan caur mantkārību.

Ceļu satiksmes negadījumi. Vai ir tendence tiem samazināties? Kas dominē – ātrums vai dzeršana?

Skaitliski, protams, ātrums, tā ir ikdiena. Gribētos cerēt, ka ir tendence ātruma pārkāpumiem samazināties. Visi trīs mūsu reģiona iecirkņi ceļu satiksmes uzraudzībā dara, ko var, cik nu mūsu cilvēku un laika resursi atļauj, malači! Lielākās bažas par tiem gadījumiem kad atļautais ātrums tiek pārsniegts par 60 un vēl vairāk kilometriem stundā. To atļauj šī brīža tehnika, un tur rodas papildu bīstamība. Dzeršana un pēc tam sēšanās pie auto stūres diemžēl nemazinās, lai cik arī mēs rūpīgi strādātu šajā jomā. Te noteikti jārunā par recidīvu. Tam cilvēkam jau vairs nav ko zaudēt! Viņš dabū sev mašīnu par pāris simtiem eiro, atkal dzer un brauc, kaut kur pa laukiem ņemas un dauzās... Teju katrā nedēļas griezumā mums pa visu Vidzemes reģionu, tagad astoņiem novadiem, ir 10 un vairāk šādi gadījumi. Mēs zinām, ka jau labu laiciņu par alkohola saturu vairāk par pusotru promili pienākas kriminālatbildība, draud cietums un mašīnas konfiskācija... Nu, neattur viņus nekas!

Ceļu satiksmes negadījumos joprojām iet bojā cilvēki.

Jā, tā ir bēdīga statistika. Pērn pret 2023. gadu šī statistika bija mazinājusies, protams, līdz nullei – ideālam variantam – mēs netiekam. Arī viens bojā gājušais – tā ir traģēdija ģimenei un apkārtējiem. Mūsu reģionā līdz pat 15. oktobrim bija 12 bojā gājušie, pēdējais 1. septembrī zem traktora... Bet nupat uz A3 šosejas (Valmiera – Inčukalns) vakarā autobuss notrieca gājēju, kurš gāja pa ceļa braucamo daļu. Vīrietis gāja bojā. Tātad jau 13 ceļu satiksmes negadījumu upuri Vidzemē.

Vai ko taustāmu ceļu satiksmes negadījumu statistikā jau devusi alkohola pārdošanas ierobežošana vakara stundās?

No policijas viedokļa te neko komentēt nevaru. Te vienīgi varu piebilst, ka preventīvi, rīkojot reidus pa tirdzniecības iestādēm, vai netiek tirgots alkohols aizliegtajā laikā, ir bijuši precedenti, ka tas tomēr tiek darīts. Un tas nav likuma nezināšanas dēļ.

Tā sauktie dzīvie cilvēki, kas iznīcinājuši savus dokumentus un pārvietojas ar auto, izmantojot pašu gatavotas numura zīmes... Vai mūsu pusē ir un ko ar viņiem atļauts darīt policijai?

Bija mums Valmieras novadā ziemeļu pusē darīšana ar vienu kundzi, ar viņu nācās sastapties tieši ceļu satiksmē. Esam no viņiem arī iesniegumus saņēmuši. Viņiem pienākas sods kā jebkuram Latvijas pilsonim, sabiedrības daļai. Tas, ka viņi izdomājuši, ka nav piekritīgi ne šai valstij, ne pašvaldībai, varbūt vienīgi šai pasaulei, ir viena lieta, bet tajā pašā laikā viņi pieprasa no šīs valsts kompensāciju par it kā pāridarījumiem tik un tik tūkstošus eiro. Kad runa ir par naudu, tad dzīvais cilvēks tomēr piederīgs šai valstij, šai organizācijai un monetārajai daļai!

Kā ar kadriem Valsts policijā? Cik vakances, vai tās ir gana kārdinošas, lai cilvēki nāktu strādāt?

Vakances pēdējo 10 gadu laikā mums bijusi liela problēma, visu laiku tendence bija vakanču skaitam skaitliski augt... Šis ir pirmais gads, kad ar 1. janvāri šī tendence ir vai nu apstājusies, vai arī mēs valstiskā ziņā esam pirmo reizi ar plus zīmi. Jāņem vērā arī fakts, ka Valsts Policijas koledžā šogad iestājās rekordliels studējošo skaits, uz tā rēķina mēs esam kaut nelielos, bet tomēr plusos. Droši vien viens no motivējošiem apstākļiem bija atalgojuma palielināšana, arī sociālās garantijas un, ceru, arī profesijas prestižs. Vakances, protams, joprojām ir, mēs nevaram paņemt strādāt jebkuru cilvēku no ielas, tur ir zināmi likumdošanas noteikti ierobežojumi: vecums, izglītība, sodāmība, lojalitāte pret valsti... Tā ka vakances ir, tāpēc es visus aicinu, lūdzu, nāciet dienēt Valsts policijā!

TĀDS MUMS MOBILAIS IECIRKNIS! Dimitrijs Kohanovs izrāda Valsts policijas tehniskajā bruņojumā esošā pilnpiedziņas Volkswagen busiņa aprīkojumu.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Ziemeļvidzeme – mūsu nākotnes reģions» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2025.LV/RMA/1.6.1/001