Kā klājas zemniekam Nr.1

Ne tikai tādēļ, ka viņam 1989. gadā izdotā Apliecība Nr.1 vēsta, ka viņš kā zemnieku saimniecības «Elzes» īpašnieks faktiski ir pirmais atjaunotās Latvijas zemnieks, bet arī tāpēc, ka, gadiem ejot, viņš kārtējās ekonomikas problēmās nesalūza un, pieņemot jaunus izaicinājumus, spēja saglabāt būtiskāko – saimniekošanas brīvību un patstāvību. Taču tas, izrādās, ir bijis skaudrs izturības stāsts.

Kad pamodās senču gēni

«Esmu piebaldzēns. Uz Vaidavu atnācu 1978. gadā pēc dienesta padomju armijā. Tā gada vasarā apbraukāju vai pusi Latvijas gruntīgas darba vietas meklējumos. Tāda izrādījās kolhozā «Vaidava». Sāku kā šoferis, tad traktorists - kombainieris. Paralēli darbam vakara skolā Rubenē pabeidzu vidusskolu. 1979. gadā apprecējos. Piedzima divas meitas un dēls. 1982. gadā iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā neklātienē, apguvu lauksaimniecības inženiera zināšanas, kuras liku lietā inženiera darbā kolhozā. 1988. gadā, kad Latvijā sāka virmot atmodas alkas, arī manī pamodās senču SAIMNIEKA gēni un alkas pēc saimniekošanas brīvības un patstāvības. Cerību staru tajā iespīdināja arī Gorbačova izdotais lēmums, ka tautsaimniecības nerentablās nozares drīkst iznomāt privātiem kooperatīviem un saimniekotājiem. Darba gaitās Vaidavā bija sirdī iekritis kāds kluss dabas stūrītis, kur jau pāris gadus bija tukša māja ar saimniecības ēkām, nu jau kolhoza nosaimniekotām. No dižās kūts bija vairs tikai pusgruvuši mūri. Mantinieki nebija tālu jāmeklē, jo saimnieces meita dzīvoja un strādāja Vaidavā, un mēs ātri vien vienojāmies par darījumu ar īpašnieci. Saņemot piekrišanu, devos uz Krājbanku pēc kredīta.

Tā 1988. gada 15. maijā kļuvu par «Elzes» jauno īpašnieku. Tolaik mana vecākā meita jau bija pirmajā klasē. Tiesa, sieva par pirkumu nebija sajūsmā, jo bijām pieraduši pie ciemata dzīvokļa sadzīves ērtībām. Bet man tik ļoti gribējās savu saimniecību, ka devos pie kolhoza priekšsēdētāja pēc brīvlaišanas. «I nedomā!» – bija atbilde. Ko es? Ar Gorbačova ukazu rokā braucu uz Valmieru pie partijas sekretāres Rutas Matīsas pēc atbalsta saulainās nākotnes vārdā, sakot, ka esmu nolēmis kolhozā vienu pamestu stūri pacelt, bet kolhoza priekšsēdis ni un ni. «Brauc, strādā, es visu nokārtošu!» – tāda bija atbilde. Rezultātā 1988. gada 1. jūlijā slēdzu līgumu ar kolhozu par 15 nobarojamo bullēnu iznomāšanu. Tas bija starts manai patstāvīgajai saimniekošanai «Elzēs», kur bullēnus vispirms izmitināju vāgūzī, un sāku vecās kūts atjaunošanu.

Vajadzēja tehniku, lai sagādātu lopbarību. Man jau bija paša meistarots traktorītis, kas vilka zirgvilkmes pļaujmašīnu un kartupeļiem vagotāju, bet plašākai saimniekošanai tie bija par sīkiem. No kolhozā norakstītiem tehnikas lūžņiem sameistaroju savu pirmo piekabi, bet norakstītu, neejošu traktoru T-25 bija iespēja nopirkt. Bet kur un kā tikt pie zāles un siena, ja ir tikai māja, bet nav zemes? Sākums bija grūts, jo visu bija jāiet diedelēt pie kolhoza, bet kopumā kaut kā vienojāmies, jo mans gadījums bija ārkārtējs un neparasts – padomijas sistēmā taču bija ierasts rīkoties pēc priekšrakstiem, bet šeit tādu nebija.

Ar kūts atjaunošanu biju finišā, kas nebija viegli, jo veikalā jau toreiz neko nevarēja nopirkt. No kolhoza par sastrādātajām pajām tiku pie savām pirmajām piecām govīm. 1989. gadā jau bija pirmie Breša zemnieki, un tad jau varēja arī no kolhoza vēl kādu gotiņu piepirkt klāt, un tā kūts piepildījās. Dzima teļi. Bija 12 piepildītas stāvvietas govīm un 8 vietas teļiem. Vāgūzī vēl bullīši. Kļuva arvien šaurāk. Jāceļ jauna kūts! Piena lopkopībā saskatīju savas saimniecības attīstību.

Paralēli sākās arī jaunās mājas celtniecība. Māju gribēju tādu, lai iederas vecās muižas saimniecības ainavā un bērniem būtu ērti, ne tā kā man bērnībā bija jāmētājas pa šauriem ūķīšiem svešās mājās. Bija jaunas kredītsaistības, tomēr riskēju, jo vajadzību saimniecības attīstībai bija daudz.»

Lejā, augšā, sitiens pēc sitiena

«Jaunajā kūtī bija vietas 36 slaucamām govīm! Pienu nodevu Valmieras piena kombinātā, kur jutos piederīgs ne tikai kā piena ražotājs, bet arī kā pārstrādes līdzdalībnieks, jo par sertifikātiem iegādājos 60 piena kombināta akcijas. Man tolaik tas likās loģisks solis. Kurš varēja paredzēt, ka dažādu ekonomisko svārstību dēļ nonāksim līdz tam, ka – pienu lej kaut grāvī! Ne reizi vien nācās atlikt darbus, lai piedalītos zemnieku protestos un aizstāvētu piensaimnieku intereses. Nācās arī par nodoto pienu pretī saņemt sviesta klučus un siera rituļus, lai paši meklētu tiem pircējus un tā tiktu pie naudas. Piena lopkopībā nocīnījos līdz 1997. gadam, kad sapratu: neesmu gatavs tālāk karot ar šo sistēmu. Tā bija kā cīņa ar vējdzirnavām.

Nolēmu pāriet uz cūku biznesu, kur tomēr lielāka iespēja balansēt. Sākumā – kā circenis pelnos iekritu! No nulles sākot ar sivēniem. Tos nebija problēmu nopirkt. Tā pa nelielām porcijām jau aizrunāju no vietējiem, kas ar to nodarbojās. Kurš varēja zināt, ka no Eiropas Savienības Latvijā jau bija ievazāta jauna sivēnu slimība. Man tā radīja pamatīgus zaudējumus. Nopērku spriganus 20 sivēnus, eju uz kūti – visi gar zemi. Pērku nākamos – atkal tas pats. Sivēns tolaik maksāja 25 latus. Tā pazaudēju ja ne vairāk kā 100 sivēnus, kamēr no vetārstiem uzzināju, kā izpaužas šī slimība. Kamēr sivēni pie mātes pupa, tikmēr strādā imunitāte, kā tos nošķir, tā gals klāt. Tad sapratu, ka sivēnmātes vajadzīgas pašam. Tā tiku līdz apmēram 20 mammām un diviem kuiļiem. Liesākas cūkgaļas (tolaik tāda bija pieprasītāka!) dēļ par 1000 naudām iegādājos šķirnes kuili.

Sadarbība ar Valmieras gaļas kombinātu bija laba līdz brīdim, kad ar divu Latvijas draņķu – Šķēles un Kalvīša – akceptu no Eiropas noliktavām izveda tur norakstīto gaļu un pa lēto ar to piegāza gaļas kombinātus, izspiežot no tirgus vietējos cūkkopjus. Pamatīgs belziens! Nācās meklēt pašiem savu cūkgaļas noietu. Paldies uzņēmējam Jānim Ūlim, kas to paņēma savā veikalā Valmieras centrā, līdzīgu atbalstu guvu arī no uzņēmēja Kārļa Rozentāla Valmieras veikalā «Oms», gaļu pieņēma arī Kocēnu bērnudārzs un vēl citviet, kur saprotoši atbalstīja vietējos ražotājus.

Ļoti saspringts bija ražas novākšanas laiks, kad cūkkopībai pakārtotajā graudkopībā apsaimniekoju jau virs 200 hektāriem. Pa dienu nokuļu graudus lopbarībai, paēdu vakariņas un eju uz otro maiņu, jo nākamajā rītā Valmieras tirgotavās no manis gaida četras līdz sešas cūkas. Vienas cūkas apstrādei man vajadzēja stundu. Tātad bija vajadzīga piecu sešu stundu nakts maiņa! Jā, tik nežēlīgu režīmu reizēm nācās izturēt.

Nelāgs pavērsiens bija ES prasība, ka cūkgaļu drīkst realizēt tikai no sertificētām kautuvēm. Tas ne tikai visu sadārdzināja, bet arī diemžēl pasliktināja kvalitāti. Mani klienti arvien izteica nožēlu, ka piegādātā gaļa vairs nav tik labā vizuālā paskatā, kā to nodrošināju es no savas kautuves, kur visu akurāti izpildīju. Punktu cūkkopībai manā sētā pielika kāda PVD speciālistu pārbaude. Ne pirmo reizi te brauca, bet tad – ne tā kaut kas patika, ne tā kaut pateicu uz birokrātisko aizrādījumu, ka kūtī pie durvīm nav nepieciešamās šiltītes ar attiecīgajām norādēm. Teicu, ka cūkas prot ēst, bet ne lasīt! Man sastādīja aktu, kuram bija tālejošas sekas.

Desmit gadus veltīju bioloģiskajai graudkopībai. Biju arī Valmieras rajona bioloģisko saimniecību kooperatīva biedrs. Paldies tā vadītājiem, z/s «Dulbeņi» saimniekiem Aigai Balodei un Nikolajam Milovankinam par palīdzību ārzemju tirgus meklējumos, jo Latvijā bioloģiski audzētos graudus nevienam nevajadzēja. Sadarbojāmies ar zviedriem un vāciešiem. Zviedri norunas ievēroja, vāciešiem patikta šmaukties, lai tikai varētu par visu nesamaksāt. No Eiropas tirgus mani izspieda 2014. gada notikumi Krimā, jo Vācija, izrādās, bioloģiskos graudus pirka no mums, pārstrādāja un sūtīja uz Maskavu. Kad graudu ceļš kara dēļ bija ciet, arī man šīs nozares lappuse diemžēl bija jāaizver.

Tagad esmu «VAKS» biedrs. Apstrādāju 67 hektārus. Tajos man aug četras kultūras: rudzi, ziemas un vasaras kvieši, kā arī baltie pārtikas zirņi, ar kuriem «VAKS» ir tālejoši plāni un ieceres. Paralēli graudkopībai 2016. gada vēlā rudenī «Elzēs» negaidīti ienāca ķiploku bizness. Ieradās divi jauni puiši manu bērnu gados un piedāvāja sadarbību. Viņi nākšot ar tehniku un sēklu, «Elzes» ar zemi un ēku ķiploku pirmapstrādei. Sēkla bija no Francijas. Kļuvām par vienu no lielākajām ķiploku audzētavām reģionā. Ievērību izpelnījāmies ar moderno ķiploku daivošanas iekārtu, kura darbojās tukšajā lopu kūtī. Lai saņemtu daivošanas pakalpojumu, audzētāji uz Vaidavu brauca no visas Latvijas. Vēlāk stādījumu platība saruka, jo ne viss realizācijā puišiem gāja, kā plānots. Man toties tagad no tā visa palika zināšanas, audzētprieks un joprojām desmit vagas ar šo kultūru, par kuru esmu uzzinājis ļoti daudz. Strādāju ar vairākām šķirnēm, no mazajām sēkliņām bērnudārzos ataudzējot sēklas materiālu. Pateicoties zinātkārei un azartam, esmu ticis pat pie senas Latvijas šķirnes ‘Baltais marmors’ un vēl citām mūspusē populārām, tirgū pieprasītām šķirnēm.»

Ar kapteiņa tiesībām kabatā

«Mana baznīca ir upes, ezeri un jūra! Kad uznāca sajūta, ka nu gan no pārdzīvotā salūzīšu, ūdeņi un makšķeres vienmēr ir bijuši labākie palīgi. Ir smagi, kad kaut kādu iemeslu dēļ neveicas saimniekošanā, kad jāmeklē jaunas iespējas, lai izķepurotos, bet vēl smagāk, kad ģimenē sāk grauzt nesaskaņa. Tā diemžēl gadu gaitā notika arī ar mums. Lai no tā izvairītos, pazudu savā darbnīcā, lai kaut ko saimniecībā noderīgu meistarotu, tā arī uzbūvēju pats savu kuģi jeb ērti ar auto pārvietojamu motorlaivu.

Kopš 2017. gada, kad pazaudēju dēlu, pēdējie gadi man bijuši ne tie vieglākie, jo zaudēts vēl daudz tuvu cilvēku. Arī māte daba mūs, zemniekus, nelutina: te slīcina, te kaltē, ir krusas, vētras un pat plūdi, bet mums, zemniekiem, kā kāpu priedēm ir vējos jāstāv un jāiztur, jo uz mums taču balstās LATVIJAS nākotne. Paldies Dievam, vai nu liktenis, vai kosmiskie spēki, kas zvaigznēs ierakstīti, vai vienkārši senču gēni palīdz visu to izturēt, iet tālāk un nodot to visu nākamajām paaudzēm. Lūk, tāds laimīgu noskaņu pilns sanāca mana garā dzīves stāsta nobeigums!»

«ELZES». Ārijas Romanovskas foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Ziemeļvidzeme – mūsu nākotnes reģions» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2025.LV/RMA/1.6.1/001