Mēs no Burtniekiem, mēs no "Adzelviešiem"!

- 7.Novembris, 2023
PROJEKTS
Laikrakstā

Kaņepes Latvijā ir audzētas gadu tūkstošiem. Sīkajās sēkliņās slēpjas daudz vitāla spēka, siltas smaržas, stipras garšas un sāta. Iespējams, vienīgā vieta visā Latvijā, kur vispamatīgāk var iepazīt kaņepju ceļu no lauka līdz galdam, ir lauku saimniecība Adzelvieši, kas Burtnieku pagastā netālu no Burtnieku ezera. Te kopš 1993. gada saimnieko nupat par Valmieras novada Goda pilsoņiem nominētie JĀNIS GRĪNBERGS ar sievu DZIDRU. Abi kopā ar dēla Matīsa ģimeni apstrādā auglīgo zemi, audzē brangas kaņepes un dārzeņus, kopj bites un gaida ciemiņus.

Atzīšos, ka Adzelviešos esmu pirmo reizi, tāpēc vispirms Dzidras kundze mani izvadā īsā ekskursijā pa raženi apbūvēto sētu – te krietns pusducis dažādos laikos būvētu, taču vienotā stilā apdarinātu ēku. Dominē koks un akmens. Pa ceļam uz īsu brīdi mums pievienojas arī pats saimnieks, kurš pastāsta pāris interesantus atgadījumus no Adzelviešu simtgadīgās klēts mūža un izrāda seno darbarīku kolekciju. Ar Jāni vienojamies, ka nākamgad pirms Jāņiem braukšu uzzināt, kā viņš brūvē savu īpašo vidzemnieku tumšo alu. Saimnieks prot daudzus darbus, jo bijis krietns skolnieks tēvam, kurš tepat Burtniekos beidzis divgadīgu lauksaimniecības skolu, kurā mācījuši dārzniekus un mājsaimnieces. Adzelviešos daudzas interesantas lietas Jāņa rokām darinātas.

Sētā pati interesantākā būve ir simtgadīgā klēts – savus 15 metrus gara ar trim atsevišķiem kambariem, kuriem brangas durvis priekšā. Vienā, kur klona grīda, ir tā sauktais ledusskapis, kur pārsteidz iespaidīga pašu laukā audzētu gurķu raža jau trīslitru burkās; pēc Adzelviešos marinētiem un skābētiem esot liels pieprasījums, tāpēc burkas skaitāmas simtos. Otrais – vidējais kambaris – ir graudu klēts ar apcirkņiem, jau ar nopietnu oriģinālo simtgadīgu dēļu grīdu, te maisos glabājas kaņepes, te arī dzirnas ar īstu akmeni, kā arī improvizēts vietējo ražojumu veikaliņš. Trešais kambaris vasarā domāts viesu uzņemšanai, te klāj viņiem galdus, bet patlaban šeit, maisos sabērta, dzīvo kaņepju sēkla. Ārpusē gar abām klēts garajām sienām vairāki desmiti dažādu senāku darbarīku un mehānismu, kuriem interesanti vārdi, piemēram, paisīkla, mīstīkla, kulstīkla...

Pēc tam, jau siltumā Adzelviešu viesu mājā, ar saimnieci pārspriežam dzīvi laukos. Ja jau Adzelvieši tiek reklamēta kā kaņepju sēta, tad galvenā sarunas tēma, protams, kaņepes.

Sākam ar šīs mājas vēstures īso stāstu! No kurienes tāds nosaukums – Adzelvieši?

Nosaukumam īsti nevaram atrast saknes. Laimoņa Liepnieka rakstos par muižām 1542. gadā minētas mājas Adzelvieši, Dukuri un Roči, kas iznomātas Dūres muižai, jo muižnieki mainījās ar zemnieku sētām. Tā kā Gaujienas vecais nosaukums ir Adzele, tad mēs domājam, ka varbūt kāds no tās puses uz Burtniekiem atnācis, līdzi ņemot šo nosaukumu. Lūk, šeit mums pie sienas ir karte no 1878. gada, kurā Jāņa sencis parakstījies ar trīs krustiem par šī īpašuma iegādi. Dokuments ir sens, vēl vecā vācu valodā rakstīts, to atradām mājas augšā, sarullētu un noslēptu zāģu skaidās.

Cik šodien Adzelviešu saimniecība liela?

100 hektāri zemes mums īpašumā, vēl simtu nomājam. Kaņepes no visa lielā ir mazs segments, bet mums tas ir katru gadu, visu laiku mēs ar tām kaņepēm nodarbojamies cauru gadu.

Vai slava ar kaņepju audzēšanu šeit bijusi jau no senākiem laikiem?

Vidzemē vienmēr ēduši kaņepes, arī vienmēr mājās tās audzējuši. Pati esmu kurzemniece, tikai, atnākusi šeit, pirmoreiz redzēju, kas ir kaņepes un ka cilvēki tās ēd. Šeit, Ziemeļvidzemē, saglabājusies tradīcija kaņepes lietot uzturā. Katru gadu varbūt kaņepes nesēja, taču šī lieta bija saglabājusies vēl tad, kad Jānis 1993. gadā atguva šos senču īpašumus un sāka saimniekot kā Breša zemnieks. Interesanti, ka Jāņa tēvs, vecākais no četriem brāļiem, apprecēja kalponi, tāpēc dzimta sadusmojās un atdeva īpašumu jaunākajam brālim. Jāņa tēvs, kuru pašās kara beigās iesauca krievu armijā, palika Latvijā, pārējie trīs brāļi devās uz Zviedriju. Tad nu Jāņa onkulis atdeva viņam visus īpašuma dokumentus, vispirms lika viņam atgūt īpašumu un pēc tam vēlēja saimniekot uz senču zemes. Tā kā abi ar vīru esam agronomi, tad sākām Adzelviešos saimniekot, nodarbojāmies ar augkopību. Vēl no kolhoza dārzniecības laikiem šeit jau audzēja agros kartupeļus un dažādus dārzeņus, tad mēs arī to turpinām. Vēl mēs audzējam zālāju sēklas un pārdodam zemniekiem sēklas un sēklu maisījumus, ar ko viņiem apsēt ganības vai ierīkot zālājus. Arī konsultējam zemniekus, kā to labāk izdarīt.

Moderni sakot, jums tāda multifunkcionāla lauku saimniecība...

Jā (garšīgi smejas)!

Kaņepes nav ne piens, ne gaļa, ne graudi... Kā ar tām var izdzīvot, pat attīstīties?

Uz kaņepēm vien neizdzīvosi. Tāpēc ir gurķi, kartupeļi, zālāju sēklas. Ja mēs saimniekojam kā konvencionālā saimniecība, tad esam pakļauti Augu aizsardzības dienestam, un tam ir prasības, ka jābūt augu maiņai, jābūt uzrādītam, ko tu sēj un ar ko tu miglo.

Ticējums vēsta: kaņepes jāsēj naktī, lai putni nenoskatās un neizlasa sēklas no zemes. Vai Adzelviešos turas pie tradīcijām?

(Smejas) Nē, mēs sējam normālā darbadienā ar normālu sējmašīnu. Zvirbuļi gan novēro, kur iesēj, kad kaņepes nāk uz gatavo pusi, tad jau viņi te salido lieliem bariem! Zvirbuļi, dzilnīši, kaņepīši un vēl citi dažādi putniņi... Viņiem nav jāstāsta, cik kaņepes ir vērtīgas, cik tur ir neaizvietojamās aminoskābes, cik tur nepiesātinātās taukskābes, viņi vienkārši atlido un apēd (smejas)!

No kaņepju sēklām ražojat kaņepju sviestu, aizdara rupjo malumu un kaņepju eļļu...

Nu, īsti par kaņepju sviestu to saukt nevar, mēs tikai Valmieras tirgū tādu dodam, tā saucas mājražošana. Zem Adzelviešu nosaukuma mums ir kaņepju aizdars – smalkāk un rupjāk malts no jau grauzdētām sēklām. Kaņepju eļļa ir no svaigajām kaņepju sēklām.

Ko ļaudis visvairāk iecienījuši?

Šobrīd tas ir rupji maltais kaņepju aizdars. Tad nāk smalkais, tad – kaņepju eļļa. Cilvēki iecienījuši arī kripatiņas jeb grauzdētas sēklas, kas saplacinātas ar bīdeles valčiem, tas ir kas halvai līdzīgs. Re, kur mūsu jaunā pudelīte, speciāli eļļai domāta, lai lejot eļļa nenopil. Man pašai patīk eļļu vasarā pie salātiem, tomātiem un gurķiem klāt piepilināt, bet vislabāk – ar vinegretu.

Adzelviešos gana bieži ierodas ciemiņi. No kurienes bijuši tālākie?

No Singapūras. Viens kārtīgs autobuss, tāds liels (smejas)! Rūjienieši pie mums pirms pāris gadiem atveda arī japāņus.

Kā ciemiņiem te patīk?

Viņiem viss patīk! Gan Jāņa stāstījums, gan patīk, ka mēs te uzcienājam. Pirmajos gados kaut kādi itāļi un franči te bija, viņi bija ļoti atturīgi. Pēdējos gadus pie mums frančus ved lietuvieši. Vispirms uz Vecrīgu, tad pie mums un tad – uz Tartu vai Pērnavu. Tuvākie ciemiņi ir igauņi. Nupat naukšēnieši pie mums atveda nelielu bariņu, kurā bija cilvēki gan no Igaunijas, gan Lietuvas, gan Islandes.

Ko viesi dabū redzēt un uzzināt savas ekskursijas laikā? Tā esot kāda pusotra stunda...

Mēs stāstām, kas mēs esam un kā Jāņa senči šeit savu mājvietu izraudzījušies. Tad rādām klēti, stāstām, kas tā tāda ir un ko tur var darīt. Pastāstām par katru klēts daļu, rādām, kā glabājas graudi, kā tos samaļ ar akmens dzirnavām. Jānim jau patīk tas stāsts, kā meitas gulēja klētiņā un kā puiši pie viņām lauzās iekšā... Viņš savus stāstus papildinājis ar Laimoņa Liepnieka rakstīto un no Uģa Niedras grāmatas Mājvieta.

Ar kaņepēm sākām, ar kaņepēm beigsim! Lūdzu, kādu tautas dziesmu klāt interesantajam stāstam. Protams, par kaņepēm!

Pēdējos gados man Jāņa vietā sanāk vadīt degustācijas Adzelviešos. Man dziedāšana nepadodas, tad nu es visiem lieku lasīt nerātnās tautasdziesmas, atrast, kas tur par kaņepēm rakstīts. Es pati viņiem tās labās nolasu, piecas vai sešas noskaitu. Un tad to pēdējo – tādu pavedinošu uz tām nerātnajām (smejas)... Nu, kaut vai šādu: Audzē, Dievs, bāliņam labi garas kaņepītes,/Kad jās tautas sētiņā, es pa logu kaņepēs./Es tautām atsacīju, kaņepēs stāvēdama,/Balsu manu gan dzirdēja, augumiņa neredzēja.

MĒS – NO ADZELVIEŠIEM! Dzidra un Jānis Grīnbergi piektdien savā klētī pie kaņepju maisiem.

 

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Rakstu sērija – MĒS PAŠI» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2023.LV/RMA/03

#SIF_MAF2023


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru