Mazdārziņos pavadīta vasara
Dārziņu kooperatīvos, šķiet, visvairāk to ir Beverīnas novada Brenguļu pagastā, saimnieko jauni un veci. Dažas ģimenes no pilsētas izbrauc nedēļas nogalēs, atvaļinājuma laikā, bet mazdārziņu saimnieki, kuri pensijas vecumā, «Saulītes», «Sprīdīšus» un «Pūpolus» nepamet no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Satikām arī bijušos valmieriešus, kas pārcēlušies uz dzīvi dārza mājiņā meža ielokā.
CAURU GADU. Valentīna Cīrule ir viena no tiem, kas dārziņu kooperatīvā «Saulītes» ģimenes celtā namiņā pavada ziemas un vasaras.
Jāņa Līgata foto
Dāvina sēnes un tomātus Pensionāre Valentīna Cīrule kopā ar dzīvesbiedru mazu dārza mājiņu «Saulītēs» uzslējuši 1993. gadā. Zīmīgie skaitļi iegravēti mājiņas koka apšuvumā. Namiņš mazs, bet tajā ir virtuve, istaba, vasarā arī āra virtuve, pirts, un Valentīna teic, ka viņai visa ir gana.«Tā — manis stādītā ābele, bet šī pati ieaugusies. Pie dzīves pašā mežmalā esmu pieradusi. Tā, it kā Dievs no debesīm būtu mani šeit atsūtījis! Kur esi, tur jādzīvo. Dzīve man patīk. Tagad ir grūtāk, esmu sabeigusi veselību, nemierā... Kad vīrs nomira, visa dzīve sagriezās kājām gaisā. Viens dēls tepat netālu dzīvo, otrs atbrauc no pilsētas, visu vajadzīgo nopērk, pārtiku nedēļai atved, rēķinus samaksā. Būtu labi, bet bez vīra nevaru pierast pie dzīves,» pārdzīvojumos dalās Valentīna, rādot, cik lieli siltumnīcā izauguši tomāti, ka labi gatavojas, un steidz uz šķūnīti, aicinot līdzi. «Nāciet un ņemiet,» sauc Valentīna, iznesot mutes bļodu un pāris kastrolīšus pilnus ar bērzlapēm, bekām, rudens sēnēm. «Sēņu ir tik daudz! Man pašai jau sen pietiek, tāpēc šīs netaisīšu. Ja neņemsiet līdzi, tad jāizmet. Žēl. Varētu mežā neiet, bet man vajag kustēties. Esmu pieradusi daudz kājām skriet. Man vajag iet un darīt, lai cik necik labāk justos,» tā Valentīna, bet, vaicāta, vai kurināmais ziemai sarūpēts, vai bargajos mēnešos mazajā namiņā nesalst, aicina iekšā. «Vai jums liekas, ka te ir slikti?» pārvaicā Valentīna un stāsta, ka gluži tāpat kā tie, kas dzīvo pilsētas lepnajos dzīvokļos, varot radio klausīties, televizoru skatīties, grāmatu palasīt. Māju rudenī kurinot reizi dienā, kad silts ēdiens jāpagatavo, krāsns velkot, dūmenis kūpot, tāpēc sadzīvisku apstākļu dēļ par dzīvi neesot iemesla sūdzēties.«Gadu man daudz. Ja nebūtu pārdzīvojumu, tad būtu stiprāka. Jaunībā strādāju par dzelzceļa pavadoni. Braucu līdz pašai Maskavai, vīrs strādāja milicijā. Jā, esmu Valmierā ienācēja. Māte un mātes māsa muka no mūsu kara laikā izpostītā ciema Pleskavas apgabalā. Man bija desmit gadi vai, kad sākām dzīvot Latvijā,» atceras Valentīna un piesauc sev blakus abus mājas sargus un kaķēnu, kurš laiski gozējas saulītē. «Mani draugi, katru dienu esam kopā,» tā sirmā kundze, kas dzīvo vienā no varbūt pārdesmit mājiņām «Saulītēs». Un viena no retajām, kas šajā kooperatīvā paliek uz dzīvi arī ziemas mēnešos. Pagrabs pilns ar dārza veltēm«Tagad ir tāda patīkama noguruma sajūta. Dārza darbi patīk, bet tā vārīšana, konservēšana, nu, tās drusku par daudz... Gribas atpūsties, tāpēc rudenī doties prom uz pilsētas dzīvokli nav nekādu problēmu, bet, kad pienāk pavasaris, jau aprīlī nevaru vairs dzīvoklī izturēt. Gribas šurp. Pastāvīgi šeit dzīvojam no maija līdz oktobrim,» stāsta Natālija Veremeja, bet Anatolijs precizē: «Mēs šeit atbraucam 5., 10., vēlākais 12. maijā. Kāpēc? Tad siltumnīcās sastādām tomātus. Līdzko tie iestādīti, tā kādam šeit jābūt, jo vajag apliet, taisīt siltumnīcas durvis vaļā un ciet.»
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv