Mācos caur to, ka dodu

- 15.Novembris, 2019
Viesis
Laikrakstā

1994. gada augustā viņa kopā ar citiem latviešiem uznesa Latvijas karogu Monblānā. Tas toreiz likās īpašs notikums, kalniešu grupu pat pieņēma premjers Māris Gailis. Pēc pāris nedēļām viņa kļuva par Valmieras pilsētas dzimtsarakstu nodaļas vadītāju. Šie savstarpēji nesaistītie notikumi šķiet simboliski, jo pēc 25 gadiem RITA VIĻUMSONE teiks: abi viens otru papildinājuši, mans darbs un tūrisms. 

Viņa zina kalnus un Sibīrijas upes, Balkānus un Kolas pussalu, aizrautīgi slēpo Austrijā un Itālijā, vadījusi gredzenu ceremoniju Norvēģijā, bet raksturs rūdījies bērnībā un agrā jaunībā laukos pie dakšām un traktora stūres. Rita ir lieliska gide, gudra un atraktīva ome. Cilvēks, kas dzirkstī.  Rītvakar viņu godinās par ilggadēju un izcilu darbu – tā pamatots tituls Goda valmieriete. 

Kur jūtaties vislabāk? Ceļā. Man ceļojums ir kā ēzelim burkāns. Varbūt tas tādēļ, ka mamma izsūtījumā, mani gaidīdama, dzīvoja kā uz koferiem, gaidot mājupceļu no Sibīrijas, bet es piedzimu jau Valmierā. Jūtos labi, kad jākravā soma, kad viss vēl priekšā, pat nav nozīmes, uz kurieni doties, man prieku radītu arī brauciens uz Ludzu. Kādas intereses bija bērnībā, skolā? Interesēja viss... Lai gan apstākļi nebija diezcik labi, mamma sagādāja īstās daiļslidotāju slidas, tik ļoti biju ar to pārņemta, ka līdz kādai 7. klasei ziemas pagāja baltajos čehu zābakos, slidoju visu mūžu. Viņa mums ar māsu neaizliedza, intereses atbalstīja, cik varēja, jāstrādā gan bija daudz. Kurš zina, ko kolhozā nozīmēja kopt nobarojamos buļļus, sapratīs.  Mācījos labi, matemātika gan nepadevās, tomēr vēlāk ar labu atzīmi iestājos ģeo-grāfos universitātē. Ģeogrāfiju Naukšēnu vidusskolā mācīja Oļģerts Treijs, mūsu cienītais un ārkārtīgi inteliģentais direktors, skola tolaik bija tāda kā kultūras meka, iemācīja arī to, kas ģimenē varbūt netika apgūts, ielika stabilus pamatus ne tikai mācībās vien. Ļāva, bet kontrolēja, attieksme tāda: izaugsi liels, tad varēsi izpausties, tagad jābūt kārtībai. Mēs ļoti aizrāvāmies ar sabiedriskām aktivitātēm. Klases audzinātāja Ruta Zandersone noorganizēja, ka mūsu Jurija Gagarina pulciņš kosmonautu plēves tērpos, ķiverēs un slaloma zābakos uzstājās apkārtējos kolhozos, citreiz ar svecēm rokās uzveda Imanta Ziedoņa dzeju – es ieeju sevī! Par pašu pelnīto naudu braucām ekskursijās, vēlāk bija LOTOS vasaras, pēc skolas pusgadu strādāju Artekā.  Interesēja, kā rodas kalni, upes, kāpēc fizika, matemātika, ķīmija vajadzīga, sapratu, ka gribu studēt kaut ko saistībā ar dabu un ceļošanu, domāju par mežsaimniekiem, bet otrajā gadā tomēr iestājos ģeogrāfos.  Kas jūs atveda uz Valmieru? Nezinu, kas mani piesaistīja – varbūt tas ir kods, ka jābūt šeit? Pilnīgi nekas nenotiek tāpat vien. Vienmēr esmu domājusi, ka cilvēkam ir kaut kur jāiesakņojas, jāzina savas dzimtas vēsture, savas saknes, senči. Tad viņš ir stiprāks, nevis kā no puķupoda: izņem no viena, ieliec citā. Savu dzimtu esmu izpētījusi līdz 1725. gadam.

RITA VIĻUMSONE, Goda valmieriete 2019. Foto no personiskā arhīva


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru