Kāds no čorta, kāds no Dīva
Latgalē ir muzejs, kur aplūkojami mūzikas instrumenti, kas pēdējos 150 gadus spēlēti Latvijā
Akordeoni, ermoņikas, garmoškas, bajāni, kokles, cītaras, cimboles un daudzi citi instrumenti, kurus skāruši tēvutēvu pirksti, apskatāmi Gunāra Igauņa mūzikas instrumentu muzejā.
«Garmoška ir no cietumnieka, vijole no čorta, bungas no suņa, bet kokle no Dīva. Kāpēc garmoška no cietumnieka, es tiešām nezinu, bet par vijoli no čorta pieļauju. Kad manas meitas abas kopā mācījās vijoli spēlēt, tiešām likās, ka tas ir no čorta. Tagad jau sitam plaukstas un sakām, ka smuki. Bungas... Agrāk bungas no suņa ādas taisīja, jo sunītis ilgāk kaucot, jo labāk bungas skanot. Mēs bungas netaisām no suņa ādas, bet no muzikāliem Gaigalavas un tās apkārtnes teļiem. Jā, un kokle ir no Dieva. Ja kāds aizgājis tajā saulē, bija tāds ticējums, jāiet uz mežu, jācērt kokle, un dvēsele dzīvoja tajā instrumentā,» līdzko vērtas mūzikas instrumentu muzeja durvis, Gunārs visiem stāsta, ko par savu aizraušanos zina, ko saklausījies. Viņš ir tik mutīgs, pēc vārda kabatā noteikti nav jāmeklē, ar stāstījumu un instrumentu spēli, iesaistot klātesošos, aizrauj nepagurdams.
TAUTAS MŪZIKA ir mana dzīve. Gan izglītība, gan ģimene, gan daudzu gadu darbs — tas viss nesaraujami saistīts ar mūziku, uzsver instrumentu meistars, kolekcionārs un dzīvespriecīgais stāstnieks Gunārs Igaunis. Anta Lūsas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv