Gēnos ielikta, pašmācībā vairota ēdienu māksla
Pie valmierietes, bērnudārza «Buratīno» skolotājas palīdzes GINTAS MATEUSAS draugi, paziņas un dažkārt pat sveši cilvēki pēc palīdzības griežas tad, kad svētku galdā vēlas kādu īpaši skaistu un gardu pārsteigumu. Gatavot saldās un sāļās tortes, kēksus, vēja kūkas un vēl citus našķus nebūt nav Gintas ikdienas darbs, bet gan vaļasprieks, kuru viņa, izrādās, ir izkopusi jau kopš agras bērnības.
Armijas pavāra skola
Vēlme radoši darboties virtuvē man ir gēnos. Tēvs Gunārs ļoti labi gatavoja. Lai arī viņš nebija šajā jomā skolots profesionālis, viņam bija krietna armijas pavāra pieredze. Arī tēta māsas labi gatavoja, tādēļ nav brīnums, ka arī mums ar brāli tas vienmēr interesēja un padevās. Atceros, man bija gadi trīspadsmit, kad tēvs no veikala pārnesa vistu — veselu, vienā gabalā, un teica: «Nāc, skaties un mācies, kā ģimenei vakariņas top.» Domāju, kam man tas, jo biju pārliecināta — kad apprecēšos, galvenais ēst gatavotājs būs vīrs, tāpat kā manā bērnībā tētis. Tomēr, vistu ieraugot, šausmās prom nebēgu. Paliku pie galda, skatījos un klausījos. Līdzīgi no tēva apguvu vēl daudz ko citu dzīvei noderīgu. Sanāca, ka jau piecpadsmit gadu vecumā bieži mēdzu pārsteigt vecākus ar pašas gatavotām vakariņām. Ar uzslavām gan tēvs nemētājās, jo uzskatīja, ka man vēl daudz jāapgūst. Toties brālis, mācoties 28. arodskolā par pavāru, gaļas izgriezēju, gan manu ēst gatavošanu uzteica, brīžiem pat brīnoties: kā, un tu ar to viena pati tiki galā?
GINTA MATEUSA: «Bija laiks, kad es biju ārzemēs. Tagad tur ir mans dēls un meita. Tāda diemžēl pašlaik ir Latvijas realitāte. Meita no Austrijas ziņo, ka aprīlī brauks ciemos. Vaicā: «Mammu, ko tu man pagatavosi? Esmu tā noilgojusies pēc Latvijas, mājām un tava garšīgā ēdiena!»»
Jāņa Līgata foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv