Gaujas dziesminieks
Laimīgs esot dzejnieks, ja kaut vienu viņa dzejoli tauta no paaudzes paaudzē pazīst un dzied. Šķiet, vien retais nespētu noskaitīt vai nodungot Rietekļa «Še, kur līgo priežu meži» («Pie Gaujas»). Tā autoram, Jūlijam Eduardam Balodim (1856 - 1940), šomēnes 14. februārī apritēja 160.
Ar zēna acīm
«Esmu dzimis 1856. gada 2. februārī (pēc vecā stila – preciz. I.Z.) Valmieras pagasta Baložu mājā, kur mani vecāki, tēvs Dāvids Balodis un māte Anna, dzimusi Stiglic, bija par saimniekiem. Piedzimu kā jaunākais un pēdējais no 6 bērniem. Baložu māja atrodas 9 verstis no Valmieras, pret ziemeļaustrumiem. Jaukā vietā, tuvu pie mūsu mīļās dzīvības āderes, skaistās Gaujas, visapkārt ierobežota no kupliem mežiem. Mans tēvs, būdams labi izglītots un pārvaldīdams vācu un pa daļai krievu valodas, savā laikā pagasta tiesas priekšsēdētājs un rakstvedis, bruģu tiesas priekšsēdētājs no zemnieku puses. Jauki un bezrūpīgi aiztecēja manas bērnu dienas. Biju modrs un jautrs zēns, tiku no visiem labi ieredzēts.(...)Dzīvojot jaukā apkārtnē, tuvu pie skaistās Gaujas, jau agri manā sirdī modās mīlestība uz dabu un viņas mūžam jauno radības spēku un brīnumiem, priecājoties pavasarī par katru jaunu puķīti, krita jau arī pirmie dzejiskie sēklas graudiņi manā bērna dvēselē. Lasīt un rakstīt māsas vadībā (Kristīne bijusi 12 gadus vecāka – preciz. I.Z.) iemācījos ļoti ātri, tikko sešus gadus vecs būdams. Arī ābecē pareizi burtot. Biju jau arī centīgs lasītājs. Lasīju visu, ko tik rokā dabūju: grāmatas, nedaudzos laikrakstus, kuri tolaik iznāca, bet sevišķi dziesmas. Jau 7 gadu vecumā mēģināju sacerēt pantiņus ar atskaņām, kurus gan kaunējos citiem rādīt, izņemot māsu.
VELTĪJUMS GAUJAI. Viena no daudzajām pastkartēm , kas iznāca ar Rietekļa dzejas rindās. 20. gs. sāk. Izd. P. Skrastiņš.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv