Desmitgade bez augstajiem žogiem
Nesen e-pastkastē atradu mudinājumu piedalīties žurnāla «Ir» rīkotā lasītāju aptaujā, lai vērtētu laiku, ko jau esam aizvadījuši kā ES dalībvalsts. Uz jautājumu, kas visbūtiskākais, manuprāt, šajos desmit gados ir pazaudēts, atbildēju bez ilgas stomīšanās – Igaunijas robežsargi. Zaudējums, par ko patiesībā ir tikai jāpriecājas.
Toreiz, vēsturiskajā 2004. gada 1. maijā, devos komandējumā uz Tartu – noskaidrot, kā tur svin visai Baltijai svarīgo notikumu. Izrādījās, ka šajā pilsētā izrādīt eirosajūsmu bija nolemts visai pieticīgi un formāli. Tartu centrā ar lielu troksni savu ikgadējo upes regati un citas sportiskas ēverģēlības rīkoja universitātes studenti, un ar viņu sacelto jandālu ikvienam būtu vienkārši bezjēdzīgi censties konkurēt. Toties atpakaļceļā, Valgā, mēs ar fotogrāfu uzskrējām virsū valcēniešu un valdzēniešu kopīgajai zaļumballei.