Deja nesastāv tikai no soļiem

- 27.Jūnijs, 2018
Valmierietis
Laikrakstā

Goda nosaukumu, balvu un titulu horeogrāfei IEVAI ADĀVIČAI ir daudz, tostarp vairāki — ansambļu vadītājas, Deju svētku virsvadītājas un Goda virsvadītājas zīmē, bet skaistākais no tiem ir valsts augstākais apbalvojums Triju Zvaigžņu ordenis. Iespējams, ka, to saņemot, viņa klusībā nodomāja ko līdzīgu mantrai Gods kalpot Latvijai, jo to viņa tiešām darījusi visu mūžu.

Nākamnedēļ Ieva ar savējiem — Valmieras pagasta kultūras nama jauniešu deju kolektīvu “Sadancis”, kurš pavasara skatē atkal ieguva augstāko pakāpi, — būs Dziesmu un Deju svētkos.

Foto no JDK “Sadancis”krājuma

Ja varētu laiku pagriezt atpakaļ, atkārtot, — vai darītu visu tāpat? Vai jaunībā bijuši arī citi vilinājumi?

Es neļauju sev tik ļoti analizēt: kā būtu, ja būtu. Droši vien tā tomēr būtu deja, varbūt balets. Kādreiz mani aizrāva vēsture, bet atbaidīja doma, ka pēc studijām būtu jāstrādā par skolotāju un jāmāca bērniem tas, kam tu pati īsti netici.

Kāds bija jūsu ceļš uz deju?

Es uzaugu mūziķu ģimenē. Tēvs strādāja Liepājas teātra orķestrī,  kontakts ar deju un mūziku man bija no autiņu vecuma, izrādes skatījos. Kad teātra baleta trupu likvidēja un vairāki  mākslinieki palika bez darba, Liepājā pulciņu netrūka, tie visi tika izmēģināti, bet paliku pie dejas, manās domās tā galvenokārt gan saistījās ar baletiņu, piecu gadu vecumā pati aizgāju pieteikties. Negribējās mācīties mūzikas skolā kā citi bērni ģimenē, biju jaunākā māsa. Pēc gadiem gan ļoti nožēloju, ka nepacentos apgūt arī mūziku. Sapņoju par baletskolu, bet Rīga tomēr bija par tālu... Skaidrs, ka nedomāju par mūža darbu, man vienkārši ļoti patika dejot.

Vai vēl atceraties pirmo uzstāšanos — kā dejotāja, kā kolektīva vadītāja?

Pašu pirmo reizi labi atceros: mēs, trīs meitenes rozā tērpos un cepurītēs, puantēm kājās, dejojām “Trejmeitiņās” — pēckara gados tā bija ārkārtīgi populāra dziesmuspēle, popūrijs ar  Šūberta mūziku. Par kolektīvu īsti nevaru pateikt, tad jādomā, ko 60. gadu beigās dejoja “Gauja”, — es sāku ar klasiku, un pilnīgi iespējams, ka tā bija “Stūru stūriem tēvu zeme”. Tagad var pabrīnīties, kā dejotāji ar tik nelielu pieredzi klasiskajā skatuves dejā var iztikt, bet tā bija.


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru