Ceļojums pa Ziemeļvidzemes baznīcām
«Auto ekskursija Ziemeļlatvijas baznīcas» – tā saucās viens no biedrības «Rūjienas muiža» nesen organizētajiem izglītojošiem un izklaidējošiem pasākumiem. Ekskursiju vadīja Māra Šilaua, kura pirms pieciem gadiem absolvējusi Vidzemes Augstskolas Tūristu gida – pasākumu organizatora studiju programmu.
Auto ekskursijas uzdevums bija vērst uzmanību uz baznīcu kā kultūras mantojumu. Baznīcas kā arhitektūras pieminekļi, kā mākslas vērtību glabātājas maz izzinātas vietējo iedzīvotāju vidū, bet, ja arī ir aplūkotas, tad pārsvarā par Ulmaņa laika periodu, maz pievēršoties padomju laikam. Tieši nesenais padomju periods bija liktenīgs Rūjienas baznīcai. 1974. gadā baznīca nodega. Degšanas iemesls līdz šim nav nopietni pētīts. 70. gadi Latvijā bija raksturīgi ar daudzu baznīcu ugunsgrēkiem. Otrs mazāk pētītais virziens ir baznīcas kā vācbaltiešu kultūras un mākslas mantojums.
Rūjienā tas bija stāsts par Engelhartu dzimtas koka ģerboņepitāfiju, par vācu mākslinieka gleznoto altārgleznu un mācītāju Bergmaņu dzimtas līkločiem Rūjienā. Sagaidījuši prāvestu Romanu Kurpnieku-Loginu un noklausījušies Baznīcu naktī ieskandinātos zvanus, devāmies tālāk uz Mazsalacu.
Mazsalacā
Mazsalacā viens no interesantākajiem faktiem, tas redzams arī vizuāli, ir evaņģēliski luteriskā Annas baznīca, kuras ēku veido divos ļoti atšķirīgos laika posmos (400 gadi) būvētas celtnes. Siltā, mājīgā, kokā darinātā iekštelpa, kas piepildījās ar pēcpusdienas sauli, radīja siltu un gaišu noskaņu. 1927. gadā pēc P. Kundziņa projekta ir pārbūvēts tornis, un lielais daudzums koka interjera priekšmetu rada latvisku atmosfēru.
MAZSALACĀ. Auto ekskursijas dalībnieki. A. Dukura foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv