Būšu vēl labāks!

Kārlis nav ierasts uzvārds, latviešiem tas vairāk vārds. Vai gadās tāpēc arī pa kuriozam?

Jā. Parasti vissmieklīgāk sanāk pie ārstiem. Prasa man uzvārdu, es saku — Kārlis. Lūdzu, kāds uzvārds? Kārlis. Es tev uzvārdu prasu! Kārlis!

Patiesībā par tevi Valmierā neko daudz nezina. Studējis Amerikā, ar otro piegājienu uzreiz ticis Latvijas lielajā izlasē, nepavisam ne slikti sevi parādījis trenera Aināra Bagatska atvēlētajās epizodēs aizvadītajā Eiropas čempionātā, bet šoruden — bāc! — uzreiz Valmieras blicē par kapteini! Tāpēc, lūdzu, īsu Haralda Kārļa CV līdz nonākšanai mūsu komandā.

Man ir 25 gadi, esmu rīdzinieks. Basketbols man sākās jau pirmsskolas vecumā, braucot līdzi trīs gadus vecākajam brālim Bruno, kurš trenējās Rīdzenē pie Aigara Brigmaņa, uz nometnēm. Sāku pamazām trenēties, tad jau sporta skolā sākās manas grupiņas... Vienmēr basketbols tika spēlēts arī Klapkalnciemā, kur vasarās dzīvoju pie vecmāmiņas, — vasarnīcas pagalmā bija uzrīkots basketbola grozs. Visus jaunības gadus notrenējos pie Brigmaņa Rīdzenē, tad astoņpadsmit gados, 12. klases vidū, aizbraucu uz Spāniju, kur bija tāda kā jauno basketbolistu nometne gada garumā. Pievienojos viņiem pusceļā, tā kārtīgi notrenējos. Jā, tur bija drausmīgi grūti — režīms, disciplīna, daždien pat trīs treniņi, katrs pa trim stundām. Sākumā pašam šķita, ka tas nav iespējams, bet izrādījās, ka ir!

Bet skola pa to laiku...

Tālmācībā. Pabeidzu Rīgas Hanzas vidusskolu. Pirms tam nebiju ticis pie saviem vienaudžiem Latvijas U-18 izlasē, bet pēc šī pusgada Spānijā jau tiku spēlēt pie gadu vecākiem Vara Krūmiņa vadītajā U-20 izlasē. Pēc tās vasaras braucu atpakaļ uz Kanāriju Basketbola akadēmiju, notrenējos tur visu gadu, biju komandā kapteinis. Arī tas gads bija ļoti smags, taču  produktīvs — iemācījos daudzas lietas no jauna, izceļoju Eiropu no A līdz Z, jo nācās piedalīties daudzos turnīros dažādās valstīs. Tad saņēmu uzaicinājumu uz apmaksātām studijām Amerikā. Mācījos Seton Hall Universitātē, kas atrodas Ņūdžersijā, tikai 30 minūšu brauciena attālumā no Ņujorkas centra. Kad braucu uz Spāniju, par studēšanu un basketbola spēlēšanu Amerikā nemaz nedomāju, vienkārši gribēju kļūt labāks basketbolists. Piedāvājums studēt nāca negaidīts. Aizbraucu 2009. gadā, viss tur bija baigi forši, dabūju arī augstāko izglītību — izmācījos ekonomiku un kriminoloģiju.

Tāds dīvains salikums. Ja gribētu, tu varētu strādāt ekonomiskajā policijā...

Varbūt. Par to vēl neesmu interesējies.

Kā tev Amerikā pietrūka no Latvijas? Un kas no turienes tagad pietrūkst šeit?

Tajā pusē visvairāk pietrūka ģimenes un draugu, kaut gan es jau biju pieradis — arī Spānijā taču savējos neredzēju. Tagad ir otrādi, jo arī Amerikā iepazinos ar jauniem draugiem, man tur ir divas ļoti tuvas ģimenes. Protams, šeit nav arī tās skolas atmosfēras, tur pret fanošanu ir citāda attieksme. Uz katru mūsu komandas spēli bija kā minimums 7000 līdzjutēju!