«Baižkalna staļļu» septiņpadsmit pavasari

- 13.Maijs, 2020
Ekonomika
Laikrakstā

Raunas novada jaunajā Tūrisma ceļvedī par ģimenes uzņēmumu «Baižkalna staļļi» teikts: «Piedāvā izjādes ar zirgiem, vizināšanu pajūgā un ziemā ar kamanām.» Braucot uz Raunu no Valmieras puses, satikšanās ar Baižkalnu ir neizbēgama, jo ceļš uz Vidzemes mazo Šveici ved tieši pār to. Vērīgākie braucēji tur ātrumu samazina, lai papriecētu acis, jo ceļmalas aplokos arvien ganās skaisti zirgi. Pie tiem un to saimniekiem tad arī «Liesma» nesen pieteicās ciemos.

Muižas staļļos – kopš divpadsmit gadu vecuma

Kad norunātajā laikā ieradāmies Baižkalnā, debesīs virs mums atvērās draudīgs krusas mākonis, tādēļ staļļu saimniece TATJANA JANKOVSKA uzreiz, bez gariem ievadiem mūs aicināja pie zirgiem, kuri boksos bubināja pamatīgos salmu paklājos. Sajūtot svešinieku klātbūtni, visiem uzreiz ausis bija saspicētas un uzvedība – kā nu kuram: vieni izrādījās, citi, pirmajai interesei noplokot, nelikās par mums vairs ne zinis. Sarunu iesākot, Tatjanai vaicājām: kāpēc viņa ir ar zirgiem? Atbilde patīkami pārsteidza: 

«Tā ir mana slimība kopš agras bērnības. Mamma tolaik strādāja vienā no vietējā kolhoza fermām, un viņai lopbarības pievešanai bija uzticēts zirgs. Atceros, ka jau kopš piecu gadu vecuma tieši tas zirgs bija mans labākais draugs. Ložņāju zem un virs viņa, kopu un loloju, kā vien pratu. Kad man bija divpadsmit, izlūdzos tēvam, lai mani aizved uz Baižkalnu, jo zināju, ka tur kolhoza zirgu staļļos trenere gatavo jaunos jātniekus. Tā kopš divpadsmit gadu vecuma esmu vairāk vai mazāk piederīga šiem Baižkalnu muižas staļļiem, kur jau kopš barona laikiem vienmēr bijuši zirgi. Šis stallis ekspluatācijā nodots 1910. gadā. Ēka labi saglabājusies, un tajā jūtama īpaša aura. Kad treneres vadībā apguvu darbu ar zirgiem un jāšanu, regulāri piedalījos sacensībās, tādēļ pēc pamatskolas beigšanas citu domu nebija – Maltas sovhoztehnikumā mācīšos par zootehniķi. Kad pērn satikāmies ar kursabiedriem, izrādās, ka no mūsu kursa es vienīgā pašlaik esmu kopā ar zirgiem. Mani draugi un paziņas smejot saka: man jau tā sen esot diagnoze.»

Ģimenes uzņēmumā katram sava loma un atbildība

Tatjana, turpinot stāstu, atceras kādu neaizmirstamu notikumu: «Tas bija kādā brīvdienā, kad zirgos sasēdās visa mūsu ģimene: es, mans vīrs Vladimirs, vecākā meita Margarita un jaunākā meita Valērija, kurai tolaik bija tikai deviņi gadi. Tā bija viena no retajām reizēm, kad mēs visi tā kopā un nesteidzīgi devāmies savā svētdienas izjādē. Tas bija tik skaisti, ka atmiņas par to joprojām silda.»

Kad saimniecei vaicājām, cik tad ilgi jau pastāv ģimenes uzņēmums «Baižkalna staļļi», viņa teica: «Kopš 2003. gada, kad mums izdevās izpirkt šo stalli. Kamēr meitas vēl bija mazas, saimniekošanā te visu paveicām divatā, saviem bērniem īpaši neuzspiedām zirgu mīlestību, ļāvām, lai viss notiek pēc viņu prāta. Vecākajai meitai bija seši gadi, kad viņa lūdza, lai sāku trenēt, bet jaunākā šo vēlmi izteica astoņu gadu vecumā. Margarita joprojām aktīvi piedalās un «Baižkalna staļļu» godu pārstāv jāšanas sacensībās. Viņa ir ieguvusi bakalaura grādu tūrisma organizācijā un vadībā un ne vienu vien ideju iesaka arī mūsu ģimenes uzņēmumam, savukārt Valērija studē Stradiņa universitātē un būs veselības sporta speciāliste. Mūsu saimniecības treniņu darbā jau paspējusi ieviest ne vienu vien skolā apgūtu fizisko spēka un stājas jeb jātnieka gadījumā – uzsēdi uzlabojošo vingrinājumu. Treniņu apmeklētājiem tas nu ir kaut kas nebijis.

Ganāmpulks nav liels, toties kvalitatīvs. Pašlaik rūpējamies par piecpadsmit zirgiem – gan Latvijas genofonda, gan sporta šķirnēm. Regulāri turam divas vaislas ķēves, kuras mums pārsvarā gan ražo kumeļus. Bija arī pašiem savs izcils vaislas ērzelis, kurš diemžēl nu ganās citos medību laukos. Arvien vēl nav izdevies atražot maniem kritērijiem atbilstošu viņa aizvietotāju, tagad gan viens no jaunuļiem liekas cerīgāks par pārējiem, redzēs. Esam ceļā uz mērķi, lai izaudzētu kvalitatīvu vaislas ērzeli. Pamatā ražojam eksporta preci, jo kumeļus galvenokārt realizējam sportam Somijā un Zviedrijā, kur tie nonāk arī sporta skolās. Pansijā izmitinām dažus privātpersonu zirgus. Mācām jāšanas prasmes interesentiem no Raunas, Priekuļiem, Cēsīm, Smiltenes un citām apkārtnes vietām. Regulāri ar saviem zirgiem un jātniekiem piedalāmies dažādās sacensībās. Esam startējuši tādās vietās kā jāšanas sporta centrā «Kleisti», Kocēnos, Valmierā pie Aleksandra, Rūjienā un pat Igaunijā.

Barību gatavojam paši. Gādājam, lai zirgiem netrūktu siena, skābsiena, salmu un auzu krājumu, ko ikdienas pārtikas devās papildinām arī ar sāli, ūdeni un vitamīniem. Lai darbi barības sagādē labāk veiktos, esam realizējuši divus finansiālā atbalsta projektus, iegādājot lauksaimniecības tehnikas aprīkojumu. Padomā arī trešais projekts, lai tiktu pie jauna traktora. Ieceru daudz, bet esam pieraduši neko īpaši nesasteigt, jo visu kā līdz šim staļļos darām pakāpeniski – atbilstoši pašu fiziskajām un finansiālajām iespējām.»

Ponijs Bembijs un veterinārārsts Toļiks

Stāsts par «Baižkalna staļļu» saimniekiem un viņu saimi nebūtu pilnīgs, ja nepieminētu vēl divus īpašus personāžus: trīspadsmitgadīgo poniju Bembiju un āzi Toļiku. Kad nonākam līdz ponija boksam un Tatjana iepazīstina ar šā dzīvnieka CV, Bembijs uzreiz izrādās un ir pati uzmanība. «Kad ponijam bija seši gadi, saimnieki to bija nodevuši gaļas kombinātā. Vladimirs, to uzzinot, steidzās izglābt nelāgajam galam nolemto. Pēc papīriem jau skaitījās nokauts, tādēļ nācās veikt visai sarežģītu reabilitāciju. Viss laimīgi beidzās, un ponijs nonāca mūsu staļļos. Sākotnēji kā jau aktīvs vaislinieks bija arī pamatīgs negantnieks. Kad izkastrēja, raksturs mainījās. Kļuva ne tikai par jāšanas apmācību grupu bērnu mīluli, bet arī par azartisku sacensību dalībnieku. Tā, piemēram, pērn sacensībās Kocēnos, bezbailīgi startējot kopā ar pieaugušajiem zirgiem, mūsu Bembijs ierindojās devītajā vietā no 35 dalībniekiem.

«Baižkalna staļļu» ikdiena nav iedomājama arī bez āža Toļika klātbūtnes. Viņš ar zirgiem ir lieliski saradis un stallī atrodas divu iemeslu dēļ. Ir sens ticējums, ka āzis stallī vajadzīgs tādēļ, ka tas nebaidās no uguns. Parasti esot tā – ja notiek uguns nelaime, tieši āzis ir tas, kas drošsirdīgi no mītnes izved visus tās iemītniekus, kas šādā neierastā situācijā ne tikai apjūk, bet arī iespītējas un nekust ne no vietas. Otrs Toļika uzdevums ir ar savu āža specifisko aromātu gādāt par zirgu elpošanas atvieglošanu un slimību novēršanu. Ne reizi vien esam pārliecinājušies, ka Toļiks tik tiešām šajā jomā labi noder,» – tā sava staļļa stāstu pabeidza Tatjana.

PAŠU AUDZĒTS un SKOLOTS. Tatjana ar meitas Valērijas sacensību zirgu, sešgadīgo sirmi Azart. Ārijas Romanovskas


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru