Inese Mola

Katram laikam un katrai paaudzei ir savas «modes lietas». Brīvā laika pavadīšana jauniešiem ir bijusi aktuāla vienmēr. Diemžēl pagalma spēles tagad kļuvušas par retu izklaidi. Šis laikmets piedāvā milzum daudz alternatīvu rotaļlietu un spēļu, taču vecāki vēl atceras savu bērnību, kad pasaule bija jāskata caur melnbalto televizoru un graudainām avīžu bildēm, tad visas labās lietas bija bez maksas – mest akmentiņus, lēkt klasītes, rādīt savu māku ar lecamauklu. Pēc tam nāca koka rotaļlietas jojo azartiskā raustīšana, diablo, japāņu «Tamagotchi», «Pokemoni», skeitborda un BMX triki, spineri utt.

Skolas procesu varētu salīdzināt ar aisbergu, kur pavisam neliela daļa ir acīmredzama, bet pārējais slēpjas dziļumā. Tas, ko parasti pamana, ir vērtējumi un sasniegumi, atzinības un izcilības, bet ikdienas darba ritums un cilvēku attiecības ir it kā pašsaprotamas un nepiesaista uzmanību. Aisberga neredzamajā daļā slēpjas daudzi citi aspekti, par kuriem var spriest, tikai iedziļinoties. Tā ir gan skolēnu dabiskā tieksme iegūt zināšanas un darboties, gan tas, ka iegūtās balles nav vienīgais skolēnu izaugsmes garants. Vērtēšana iemāca skolēnam vai nu mācīties, vai izvairīties no šī procesa. Praksē pārbaudīts ir atzinums, ka fokusēšanās uz mācīšanos var palielināt sasniegumus, fokusēšanās tikai uz sasniegumiem tos var samazināt. Šodien svarīgs ir arī radošums, ideju pārklājumi, sadarbība un atvērtība, kas nepieciešama ikvienam mūsdienu sabiedrībā. Tikai ar pedagogu erudītu, elastīgu darbu un atsaucīgu vecāku atbalstu skola spēj piedāvāt cilvēkam dzīvē nepieciešamo, tas ir, ne tikai dot informāciju un zināšanas, bet arī veidot pasaules redzējumu, paplašināt skolēna piederības izjūtu – savai ģimenei, klasei, skolai, savai zemei. Tad veidojas jaunā cilvēka attieksme, kas izpaužas konkrētā rīcībā. Ir svarīgi justies piederīgam kādai noteiktai videi, kur ir sajūta, ka esi kā mājās. Tam jāpieliek arī savas pūles. Tāpēc ļoti būtiski ir veidot kopīgas tradīcijas, kuru atbalstīšanā nozīmīga vieta arī ģimenei.

Mēs zinām, ka valodai ir liela sabiedriska nozīme. Tā ir gan komunikācijas un citu cilvēku ietekmēšanas līdzeklis, gan kultūras veidošanas, apgūšanas un izplatīšanas veids.

Valmieras 5. vidusskolas skolēni jau trešo gadu  ar entuziasmu piedalās konkursā par Latvijas kultūras kanonu. Aizvadītā gada nogalē  Cēsu Kultūras centrā tikās  Kultūras kanona konkursa 2014 – 2015 «Kultūras tradīcijas ģimenē» pirmās kārtas dalībnieki. Skolēni tika mudināti padomāt par neiekļautajām vērtībām un tradīcijām, kas tiek koptas un uzturētas ģimenēs dažādos Latvijas kultūrvēsturiskajos novados.

Šonakt pie manis ciemos bija Zvaigzne. Laikam tāpēc, ka klāt  Zvaigžņu diena, bet varbūt tāpēc, ka aizvadītā gada nogalē, kad Valmieras 5. vidusskola svinēja savu 75. dzimšanas dienu, sapratu — lielākie svētki ir būt šajā pasaulē un šajā dzīvē. «Lai zvaigzne, kas reiz atplaiksnījusi cilvēka acīs, neizzustu,» tiku solījusi izlasīt skolotāju atmiņas par skolu, kurā viņi mācījušies un ir tai uzticīgi.

Šonakt ciemos biju 20. — 30. gadu Valmierā.

…No Rīgas ar vilcienu iebrauca Rainis. Dzelzceļa stacijā viņu sagaidīja jaunieši. Apbēra ziediem. Ziedu klēpjus nesot, visi tuvojās Valmieras pilsētas Komercskolai, jo bija izlaidumu laiks. Teātrī izrādīja Uguni un nakti. Rainis, Rīgā atgriezies, jaukās  atmiņas atstāja dzejolī: Valmieras zeltenītes/Ziediem Jāni pušķojušas.

Tā Valmieras 5. vidusskolā otrdien pedagogu informatīvās sanāksmes rītā izskanēja  Valmieras Valsts ģimnāzijas vēstures skolotājas, muzeja pedagoga, SMB valdes locekles Inetas Amoliņas veidotā prezentācija «Valmieras ievērojamākās personas laiku lokos».

Ar meijām, ziediem un vainagiem aizsmaržojis jūnijs, atstājot krāsainas atmiņas par jaukākajiem notikumiem. Viens no šādiem brīžiem bijis vidzemnieku un kurzemnieku draudzības apliecinājums dziesmā un dejā, kad jau par tradīciju pārvērtusies  Valmieras pagasta senioru vokālā ansambļa «Dziesmotā senatne» un Pāvilostas sieviešu kora tikšanās.