Ilona Saverasa

Reizi astoņos gados Baškortostānas republikā notiek Baškortostānā dzīvojošo tautu biedrību pārstāvju asambleja. 2000. gada decembrī  republikas pirmais prezidents Murtaza Rahimovs izdeva rīkojumu, un   asamblejas pirmajā sanāksmē Ufā piedalījās 33 tautu, arī latviešu, biedrību pārstāvji. Asamblejas mērķis ir uzturēt mierīgu un saticīgu Baškortostānā dzīvojošo tautu līdzās pastāvēšanu, kultūru un valodas saglabāšanu un attīstīšanu, kā arī veiksmīga dialoga veidošanu un uzturēšanu ar pastāvošo varu, kas  nodrošinātu noteikto tautu biedrību un kultūrvēsturisko centru pastāvēšanu un attīstību.

Par to, ka daļa latviešu savulaik gan brīvprātīgi, gan piespiedu kārtā Krievzemi pieņēmuši par savu otro dzimteni, dzirdēts. Bet cik daudziem zināms par Krasnojarskas latviešiem, kuri turp nokļuvuši gan pašu spēkiem, gan citiem piepalīdzot?

Pavērojot sevi un citus no malas ikdienas nemitīgajā skrējienā, reizēm gribas (un vajag) apstāties, lai ieklausītos sevī un savā dvēselē, kuru nedzirdam. Gan jau dzirdam, tikai neieklausāmies, — nav laika, ir jāsteidzas, jācīnās ar sarežģījumiem un problēmām, lai pēc tam gudri runātu par to, ka dzīves jēga nav skrējiens un mūžīgā cīņa, bet kaut kas cits, kaut kas cēls un nezināms, pēc kā mūžīgi sirds ilgojas.

Bieži negadās kā šogad, kad Lieldienas sakrita gan pareizticīgajiem, gan luterāņiem, gan katoļiem. Stāstot par Lieldienu tradīcijām Arhlatviešos, minēju, ka šejienes bērni Lieldienās staigā no mājas uz māju un ar vārdiem «Kristus ir augšāmcēlies» sveic katru, pie kā atnākuši. Bērnus cienā ar saldumiem, Lieldienu olām un reizēm pat iedod sīknaudu. Tie, tāpat kā Ziemassvētku ķekatnieki, laipni jāuzņem, jācienā, tos nedrīkst aizdzīt, jo šie mazie ciema sirotāji katrā mājā ienes svētību un labklājību.