Ilona Saverasa

Labas idejas un skaisti nodomi nāk no debesīm. Dažreiz negaidīti, citreiz jau laikus brīdinot. Arī latviešu valodas nometnes ideja nāca laikā un tiešā lidojumā no debesīm.

Prieks, kur tu rodies! Mans prieks rodas no sīkumiem, tie veido manu ikdienu. Mazie prieki un sīkās laimītes. Tas viss no cilvēka nāk. Pie tam no tāda, kam laba un dāsna sirds. Šis ir stāsts par vienu no latviešu tradīcijām Arhlatviešos, proti, Latviešu kultūras dienām, kuras ar katru gadu kļūst arvien spilgtākas un ievērojamākas.

Katram gadam savs skaistums. Šis ir brīnišķīgs gads! Latvijas simtgades gads, un tas bija viens no iemesliem, kas palīdzēja radīt un piepildīt ideju. Tā radās šī gada maijā Sanktpēterburgā, kad kopā sanāca visi Krievijas latviešu diasporu pārstāvji. Dzīvojot vienā viesnīcas stāvā ar Omskas un Augšbebru latvietēm, Baškortostānas latviešu valodas skolotājai radās doma, ka Mārtiņi jāsvin Sibīrijā. Baškīrijas latvieši sen nav bijuši ciemos pie sibīriešiem, pie tam latviešu valodas apguvējiem būs lieliska iespēja uzlabot savu senču valodas prasmes.

Kas atkal noticis Baškortostānā, ka gribas par to runāt pat skaļāk nekā parasti? Īpašās dienas — ar viesiem no Latvijas un Maskavas!

Pirms vairāk nekā simt gadiem bija latvieši, kuri devās uz Baškīriju, lai iegūtu zemi un kļūtu turīgi, un viņi līdzi paņēma arī tautasdziesmu. Līdz ar latviešu strādīgumu un čaklumu vietējie iepazina arī latviešu pasaules redzējumu — pie mājām ziedēja puķes, latvieši dibināja korus, orķestrus, atvēra skolas un bibliotēkas.

Dedziniet gaišu guni,

Laidiet Dievu istabā:

Dieviņš brauca pār kalniņu

Sudrabotu mētelīti.

Bija pavasaris. Kusa sniegs, un es, sausāku vietu meklēdama, lēkāju no viena zemes pleķīša uz otru. Todien, ejot mājās, es satiku kaimiņieni Ludmilu Zvēru. Viņa nāca pretī ar savu jaunāko dēliņu Ivaru. «Es jau sen gribēju jūs satikt. Es gribētu, lai jūs Ivaram mācītu latviešu valodu,» teica Ludmila.

Šis mācību gads Arhlatviešu (M. Gorkija) vidusskolā sākās skumji. Baškortostānas Izglītības ministrija pieņēma likumu, ka dzimto valodu var apgūt, ja klasē, kurā apgūst konkrēto valodu, ir vismaz septiņi skolēni. Latviešu valodas apguvēju klasēs nav tik daudz skolēnu. Klasē galvenokārt ir viens vai divi skolēni, kas vēlas apgūt latviešu valodu kā dzimto valodu. Cik dīvaini! — Baškortostānā vienmēr ir atbalstītas minoritātes, vienmēr ir ticis uzsvērts apgalvojums, ka ikvienai Baškortostānas republikā esošajai tautai ir tiesības apgūt savu dzimto valodu. Vārdi ne vienmēr sakrīt ar darbiem: izrādījās, šoreiz latviešiem nav tiesību apgūt savu dzimto valodu. Tā ir tauta, kas savulaik Baškortostānā ne tikai apstrādāja zemi, bet arī dibināja latviešu skolas, bibliotēkas, korus un orķestrus. Skumji, tiešām skumji un sāpīgi, ka tā vienkārši var aizmēzt to, kas tik ilgi un rūpīgi kopts un uzturēts. Taču šoreiz par laimi ir «bet», kas šo skumjo stāstu vērš mazliet gaišāku un cerīgāku.

Avots? Burbuļo? Avots klusi, klusi tek.

Nē, tālu no Latvijas burbuļo un čalo! Latviskais, Baškortostānas latviešu Avots!

Es turpinu ticēt, ka notiek brīnumi, — nav svarīgi, lieli vai mazi, bet brīnumi! Es turpinu ticēt, ka cilvēkos mājo labsirdība un pašaizliedzība, nav svarīgi, daudz vai maz, bet ir. Es turpinu brīnīties, ka ir cilvēki, kas dara skaistu un cēlu darbu tāpat vien, jo gribas, lai skaistais un cēlais būtu vairāk, jo gribas, lai labi ir ne tikai pašam, bet arī citiem. Es turpinu un turpinu, es ticu un ticu...

Ziemas svētki, Liela diena,

Tie Dievam dārgi laiki:

Ziemas svētki bluķi vilka,

Liela diena šūpli kāra.

Ir pagājis gads, kopš Arhlatviešos pirmo reizi tika svinēti Ziemas saulgrieži. Pa ciema ielām atkal tika vilkts bluķis, kas, kā tautas ticējumos teikts, savāc visu slikto, kas nospiež cilvēka sirdi un prātu.

Sasagrieza čigāniņi

Istabiņas vidiņā,

Sagriez, Dievs, rudzus, miežus

Lielajā tīrumā.

Katra latviešu gadskārta Baškortostānā nāk ar kaut ko jaunu un nebijušu.  Iepriekšējos gadus Mārtiņi tika svinēti ar ukraiņiem, vāciešiem, šogad Mārtiņdienas koncerts tika vests uz Bakaldīnas vidusskolu.

«Kas mēs esam šajā dzīvē uz zemes? Tikai mirklis... Smilšu graudi...[..] Un kurš no mums pēc sevis ko atstās? Tas katra paša ziņā,» tā savas grāmatas «Veļupes atvari» pēcvārdā saka Smoļenskas Latviešu biedrības «Saknes» direktore Tatjana Černova. Grāmatas atvēršanas svētki tika saistīti ar Smoļenskas Latviešu biedrības «Saknes» 100 gadu jubileju. Biedrības vecums vieš bijību, vēl jo vairāk tādēļ, ka Krasnojarskas un Omskas Latviešu biedrības ir vien 25 gadus vecas, Baškīrijas — 20 gadu veca.

«Es zinu, kāpēc latvieši izvēlējās Baškīriju. Te izskatās tāpat kā Latvijā,» tā par Baškīrijas dabu izteicās skolotāja Rita Jaurēna, kas šogad ieradās Maksima Gorkija (Arhlatviešu) ciemā, lai divas nedēļas palīdzētu strādāt latviešu lingvistiskajā nometnē «Avots», kā arī palīdzētu gatavoties Latviešu biedrības Baškīrijā 20 gadu jubilejai, kas tika svinēta saulgriežu naktī.

Nāc nākdama, Liela diena, — tā piektklasnieks Arkādijs Cīrulis uzrunāja Lieldienu pasākuma apmeklētājus, kas bija ieradušies Arhlatviešu vidusskolā. Kaut arī Lieldienas jau sen kā pagājušas, Arhlatviešu vidusskolā tās tika svinētas pagājušajā nedēļā un bija īpašas ar to, ka piedalījās arī Bakaldīnas vidusskolas skolēni.

Vai jūs zināt, kas ir Varavīksne?

Protams, to taču zina katrs!

Bet vai jūs zināt, ka Varavīksne dzied?

Nē, varavīksne vizuļo, spulgo, laistās, bet nedzied taču! Kurš gan ir dzirdējis, ka varavīksne dzied?!

Bet es esmu dzirdējusi, ka Varavīksne dzied, dziedāju tai līdzi.

Kas tā ir par varavīksni, kurai tu dziedāji līdzi?

Tā ir latviešu Varavīksne, un atrast to var Sibīrijā, Omskas apgabala Augšbebru ciematā. Šogad latviešu folkloras ansamblis «Varavīksne» svinēja 30 gadu jubileju, un Baškīrijas latviešu folkloras ansamblis «Atbalss» bija ieradies, lai to apsveiktu.

«Latvieši ir tauta, kas pelnījusi cieņu. Čakli, atbildīgi, saimnieciski, vienmēr audzēja puķes un lielu uzmanību pievērsa bērnu izglītošanai,» tā par mūsu tautiešiem, kas 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā ieradās Baškīrijā, runā Bakaldīnas vidusskolas pensionētā vēstures skolotāja, skolas muzeja veidotāja Nadežda Ģībiete. «Viņi bija avantūristi, bet mierīgi un noslēgti ļaudis,» turpina vēstures skolotāja.

Kas tur rībina gar istabiņu?Ķekatiņas dancina savus kumeliņus.

«Latvieši ir čakla, draudzīga un miermīlīga tauta» — tā Baškortostānas Republikas galvaspilsētā Ufā Latvijas vēstniecei Krievijā Astrai Kurmei un viņas delegācijai tika raksturoti Baškīrijas latvieši.

Mārtiņi, Svētā Mārtina diena, Lukturu svētki — tā var dēvēt Mārtiņdienu Baškīrijā. Latviešiem tā saistās ar zemes došanos ziemas atpūtā, ķekatām un gaili, vāciešiem tie ir vairāk reliģiska satura svētki, bet spožie lukturi, ar kuriem tie staigā pa Prišiba ciema  ieliņām 11. novembrī, simbolizē gaismu, kuru ubags reiz ieraudzīja tumšā naktī un saprata, ka ir glābts. Gaisma nāca no Mārtina, bet izglābtais ubags bija Jēzus, kas līdzīgi kā latviešu Dieviņš zemes virsū meklēja naktsmājas, bet nekur tās neatrada. Mazais gaismas stars izglāba ubagu, Mārtins tam atdeva savu pēdējo gabalu maizes, tāpēc arī bērni, kas Svētā Mārtina dienā pa ciemu staigā ar lukturiem, pretimnācējiem dala saldumus.