Dainis Lemešonoks

Va­kar­dien Sa­ei­mā rī­ko­tās de­ba­tes par valsts ār­po­li­ti­ku diez vai bū­tu sau­ca­mas par vēs­tu­ris­kām, ta­ču to vēr­tī­ba nav no­lie­dza­ma. Vis­maz tau­tas kal­piem ra­dās ap­tu­vens priekš­stats, cik smalks un sa­rež­ģīts ir tas ko­pī­go vai at­šķi­rī­go na­ci­o­nā­lo in­te­re­šu, starp­tau­tis­ko pie­nā­ku­mu un part­ner­at­tie­cī­bu tīkls, kas sais­ta Lat­vi­ju ar pā­rē­jo pa­sau­li.

Po­li­ti­kā ne­pie­pil­dī­ti drau­di bie­ži vien ir iz­de­vī­gā­ki ne­kā to īs­te­no­ša­na. Sa­ei­mas de­pu­tāts, kas ne­zi­na valsts va­lo­du, ir iz­de­vīgs par­la­men­ta na­ci­o­nā­lis­tiem: par ko vi­ņi šaus­mi­nā­sies, kad lat­vju tau­tas bu­bu­lim Krav­co­vam at­ņems man­dā­tu?

Mi­nis­tru pre­zi­dents ti­kai uz­rā­da sa­vu bez­spē­cī­bu, cen­šo­ties at­ri­si­nāt Ko­rup­ci­jas no­vēr­ša­nas un ap­ka­ro­ša­nas bi­ro­ja va­dī­tā­ja un vi­ņa viet­nie­ku ķil­das. KNAB priekš­nie­ku Nor­mun­du Vil­nī­ti no val­dī­bas gal­vas pre­ten­zi­jām sar­gā Sa­ei­mas do­tais uz­ti­cī­bas man­dāts.

Lat­vi­jai gads sā­kās ne­veik­smī­gi. Pro­tams, pu­te­ņu sa­raus­tī­tās elek­tro­lī­ni­jas drīz sa­la­bos. Snie­ga krā­vu­mi, kas brem­zē sa­tik­smi un iz­tuk­šo pil­sē­tu bu­dže­tus, reiz no­ku­sīs. To­ties mēs vēl il­gi ap­zi­nā­si­mies, ka at­kal vel­ka­mies as­tē tra­di­ci­o­nā­la­jiem zie­meļ­pu­ses sān­cen­šiem — tur­klāt ar ba­žām at­pa­likt pa­vi­sam.

Līdz­te­kus val­stis­kiem ap­svē­ru­miem Val­di Zat­le­ru pos­ties vi­zī­tē uz kai­miņ­val­sti mu­di­na arī per­so­nis­kas da­bas va­ja­dzī­ba — ja brau­ciens būs veik­smīgs, vi­ņam kriet­ni pa­lie­li­nā­sies ce­rī­bas tapt at­kal ie­vē­lē­tam Valsts pre­zi­den­ta ama­tā. Jo­pro­jām pa­stāv ie­spē­ja, ka Sa­ei­mas bal­so­ju­mam ta­ga­dē­jo Rī­gas pils ie­mīt­nie­ku pat ne­pie­sa­ka kā kan­di­dā­tu, kas, ma­nu­prāt, bū­tu ti­kai pel­nī­ti.

Diez vai pa­ti Val­da Dom­brov­ska val­dī­ba cer sa­ņemt pa­tei­cī­bas un ap­svei­ku­mus par sa­viem fis­kā­la­jiem cen­tie­niem, kad ru­nā­ša­na par «struk­tu­rā­lām re­for­mām» pār­vēr­tās kār­tē­jā vis­pras­tā­ka­jā no­dok­ļu pa­cel­ša­nā. La­mās to daudz un cī­tī­gi. To­mēr da­žiem pār­mē­ru kri­tis­kiem kun­giem ta­gad ne­va­ja­dzē­tu laist ga­rām «brī­niš­ķī­go ie­spē­ju pa­klu­sēt».

Stās­ta, ka vi­sa Ei­ro­pa brī­no­ties par lat­vie­šu tau­tas lēn­prā­tī­bu un sto­i­cis­mu — val­dī­ba ķe­ras pie pen­si­jām, ma­zi­na al­gas un so­ci­ā­los mak­sā­ju­mus, lik­vi­dē dar­ba­vie­tas, pa­lie­li­na no­dok­ļus, bet mēs, mie­ra­mi­kas, ne ti­kai pa­cie­tī­gi klu­sē­jam, bet pat ar vis­lie­lā­ko at­bal­stu no jau­na ie­vē­lam «bu­dže­ta cir­pē­ju un SVF pa­kal­pi­ņu» un uz­ti­cam vi­ņam tur­pi­nāt va­dīt val­dī­bu.

Nav lielākas vai mazākas mīlestības, stiprākas vai vājākas, cēlākas vai pliekanākas. Vai nu mīlestība vienkārši ir, vai arī tās nav pavisam. To zina katrs, kas piedzīvo vai vismaz reizi ir piedzīvojis šīs jūtas. Tāpēc arī mīlestības - vienalga, vai runa ir par erotisku tieksmi vai pilsonisku patriotismu - neesamību nekas neapliecina skaidrāk kā plātīšanās ar tās lielumu.

Man pa­tie­si ir žēl Val­da Dom­brov­ska un vi­su vi­ņa at­bal­stī­tā­ju, krus­ti­ņu pie­vil­cē­ju. Vē­lē­tā­ji pēk­šņi ir pa­da­rī­ti par muļ­ķiem ko­pā ar ama­tā pār­ap­stip­ri­nā­to Mi­nis­tru pre­zi­den­tu. Kā­da jē­ga bi­ja dā­vāt di­žu uz­va­ru no­žē­lo­ja­miem ļau­dīm, kas to iz­nie­ko­ja da­žās die­nās?

Tikai kvēlākie Zaļo un zemnieku savienības atbalstītāji spēja ticēt tam, ka Aivars Lembergs tiešām pametīs Ventspils domi vai citas savas varas un ietekmes sviras, lai kļūtu par nabadzīgas, smagu problēmu un pretrunu plosītas valsts premjeru.

Ja Val­dis Dom­brov­skis «ar pla­ši at­ples­tām ro­kām» at­stū­ma no ko­a­lī­ci­jas vei­do­ša­nas «Sa­ska­ņas cen­tru», tad bū­tu lo­ģis­ki to­po­ša­jā vai­rā­ku­mā vie­tu ne­at­rast arī Na­ci­o­nā­la­jai ap­vie­nī­bai: gan val­dī­bā jus­tu lie­lā­ku har­mo­ni­ju, gan prem­je­ram, valsts gal­vam un Ār­lie­tu mi­nis­tri­jai ma­zāk sā­pē­tu gal­va.

Mēs va­ram vie­nī­gi ap­sveikt pie­sar­dzī­bu, pat bik­lu­mu, ar kā­du Sa­ei­mas vē­lē­ša­nu uz­va­rē­tā­ji vei­do to­po­šo val­dī­bas ko­a­lī­ci­ju, jo šie po­li­ti­ķi ir mā­cī­ju­šies no pa­gāt­nes kļū­dām. Tur­klāt, pats brī­nu­mai­nā­kais, ne­vis pa­ši no sa­vām, bet no sve­šām. Tas pa­tie­si ir ce­rīgs ie­sā­kums 10. Sa­ei­mai.

Sa­ei­mas vē­lē­ša­nas uz­va­rē­ju­šās par­ti­ju ap­vie­nī­bas no­sau­kums jo­pro­jām at­spo­gu­ļo vēl­mi, ne­vis re­a­li­tā­ti. Pā­rāk da­žā­di šķiet ta­jā ie­kļā­vu­šies po­li­ti­ķi, div­do­mī­gas ir sav­star­pē­jās at­tie­cī­bas. To­mēr, dzie­di vai rau­di, ko­pē­ja par­ti­ja ir jā­di­bi­na pēc ie­spē­jas āt­rāk, lai ne­iz­nie­ko­tu sa­bied­rī­bas pie­tā­ti.

Gluži kā ganu zēns no fabulas, latvju politiķi aizgūtnēm kliedz: vilks aitās, nācija briesmās un Latvija pagalam! Taču ne ar «krievu briesmām» tie karo, bet plūcas savā starpā par neizlēmušo tautiešu balsīm. Jau 3. oktobra rītā viss nostāsies ierastajās vietās, sabaidītajiem vēlētājiem nīgri secinot: liela brēka, maza vilna.

Lielajā daudzsolīšanas un demagoģijas koncertā, ar ko priekšvēlēšanu laikā tiek izklaidēta balsstiesīgā publika, ir divas īpaši iemīļotas tēmas: Latvijas atbrīvošana no "finanšu okupācijas" un progresīvais nodoklis kā brīnumlīdzeklis ekonomikas glābšanai. Diemžēl ir jāsecina, ka politiķi tās trallina uz klausītāju vēlēšanos, jo pati sabiedrība grib dzirdēt šos klaji melīgos, bet mūsu pasivitāti attaisnojošos lozungus.

Pirms­vē­lē­ša­nu ner­vo­zi­tā­te no­stip­ri­na saim­nie­cis­ko ne­pa­tik­ša­nu uz­tu­rē­to sa­bied­rī­bas po­li­tis­ko pe­si­mis­mu. Tā­pēc esam jau aiz­dzī­vo­ju­šies tik tā­lu, ka lie­la da­ļa pil­so­ņu šķiet pār­lie­ci­nā­ti, ka Lat­vi­jā vē­lē­ša­nas ir ie­spē­jams fal­si­fi­cēt.

10. Sa­ei­mas vē­lē­ša­nās ir vē­ro­jams acīm­re­dzams pro­gress — pro­tams, ja mēs tās vēr­tē­jam ti­kai pēc da­žiem tī­ri kvan­ti­ta­tī­viem un pil­nī­gi for­mā­liem sta­tis­ti­kas rā­dī­tā­jiem, no ku­riem gal­ve­nais ir tām pie­teik­to kan­di­dā­tu skaits. To­mēr for­mā­lo pro­gre­su pat­la­ban ne­drīkst uz­ska­tīt par maz­sva­rī­gu, it īpa­ši, ja ne­uz­la­bo­jas pa­ti po­li­ti­kas un tās īs­te­no­tā­ju kva­li­tā­te.

Lato Lapsam, laižot tautā "skandalozos" un "sensacionālos" Aināra Šlesera atmaskojumus, nāksies kārtējo reizi pārliecināties, ka viņš ir saucēja balss tuksnesī. Viedoklis par "buldozeru" nemainīsies ne tiem, kas viņu nīst, ne arī tiem, kas cer piedzīvot enerģisko solījumu piepildīšanu. Vieni tāpat nebalsos, otri tāpat nobalsos.

Patiesas demokrātijas uzskatāmākais un vienlaikus amizantākais apliecinājums ir dažādu dīvaiņu, hronisku neveiksminieku un politisku ākstu netraucēta iesaistīšanās cīņā par valsts varu: tiesības piedalīties ir garantētas katram, bet rezultāts - vien cilvēkiem, kas tiešām pārstāv kaut cik vērā ņemamu sabiedrības daļu.

Ja kāds vēl tic, ka Latvijā pastāv kaut kas līdzīgs sabiedrības viedoklim un tā paudējiem, ar kuru izteiktu nosodījumu politiķiem jārēķinās, tad Ainars Šlesers šādas ilūzijas tūlīt izgaisinās. Viņš pats ir godaprāta olekts - gan sev un saviem līdzskrējējiem, gan visai Latvijai.