Dainis Lemešonoks

Ta­gad, kad val­dī­bas vei­do­ša­na ir iz­vēr­tu­sies par vis­pā­rē­ju mī­cī­ša­nos dub­ļos (kus­tī­bu un trok­šņa daudz, bet ne­kust no vie­tas), Valsts pre­zi­den­tam bi­ja iz­de­vī­ba pub­li­kas acīs ie­ka­rot cie­ņu ar kā­du skar­bāk iz­klieg­tu ko­man­du par­ti­jām, lai iz­beidz ba­la­gā­nu. No vi­ņa tas ti­ka gai­dīts, un sa­bied­rī­bai arī bi­ja do­ti mā­jie­ni, ka An­dris Bēr­ziņš ru­nās tais­nu un cie­tu va­lo­du. Čiks vien sa­nā­ca...

Ai­va­ra Lem­ber­ga pa­zi­ņo­jums, ka Vents­pils ie­vieš pa­ti sa­vu nau­du, «ven­tus», iz­sau­ca da­žā­dus prā­to­ju­mus, asā­kiem šī «oli­gar­ha» kri­ti­ķiem pat ap­šau­bot vi­ņa prā­ta skaid­rī­bu. Ta­gad iz­rā­dās, ka Hū­tes­vī­ra ap­smē­jē­ji ne­vi­ļus ku­ri­nā­ja kais­lī­bas ap sa­bied­ris­ko at­tie­cī­bu tri­ku, ko vents­pil­nie­ki iz­do­mā­ja tū­ris­ma vei­ci­nā­ša­nai.

Lie­la­jā val­dī­bas vei­do­ša­nas put­rā, kas pat­la­ban briest Jē­ka­bie­lā, starp vi­siem dau­dza­jiem ne­zi­nā­ma­jiem gan pa­šiem po­li­ti­ķiem, gan arī sa­trauk­ta­jai pub­li­kai pil­nī­gi skaid­ra ir ti­kai vie­na lie­ta: zal­te­rie­ši ne­ies ko­pā ar zaļ­zem­nie­kiem. Ta­ču tie­ši šī skaid­rī­ba kļu­va par vis­lie­lā­ko trau­cēk­li rī­cīb­spē­jī­gas ko­a­lī­ci­jas ra­dī­ša­nai.

Nez kāpēc, runājot par jaunās valdības izveidi, sabiedrībā no politikas aizkulisēm ar mediju čaklu piepalīdzēšanu tiek veikli uzjundīta muļķīga nepacietība: nu ko viņi tur knosās un muļļājas, lai tūlīt pat saka mums skaidri, kuru ņems koalīcijā!

Sla­ve­nā rī­ko­ju­ma Nr. 2 au­tors Val­dis Zat­lers iz­ska­tās sa­mul­sis, kā līdz ar 11. Sa­ei­mas ie­vē­lē­ša­nu bei­gu­sies pa­ša ie­ro­si­nā­tā po­li­tis­kā krī­ze — tā vie­tā, lai viņš tri­um­fē­tu ar sa­vu ai­ci­nā­ju­mu ap­ka­rot oli­gar­hus, par ār­kār­tas vē­lē­ša­nu bū­tis­kā­kais no­ti­ku­mu kļu­va «krie­vu» uz­va­ra. Lai kā lat­vis­ko par­ti­ju po­li­ti­ķiem tas ne­pa­tik­tu, šo re­fe­ren­du­ma un vē­lē­ša­nu re­zul­tā­tu vi­ņi ne­var ig­no­rēt.

Lai arī kas sest­dien ne­no­tik­tu, mēs vi­si svēt­dien, 18. sep­tem­brī, at­jēg­si­mies tur­pat, kur bi­jām — šo­die­nas Lat­vi­jā ar vi­sām tās ie­sīk­stē­ju­ša­jām lik­stām un ne­pa­da­rī­ta­jiem dar­biem. Tā­pēc ne­va­jag pink­šķēt: pirms pra­sām la­bā­ku val­dī­bu, cen­tī­si­mies pa­ši reiz kļūt par la­bā­kiem pil­so­ņiem.

Dau­dziem po­li­ti­ķiem ner­vo­za­jā priekš­vē­lē­ša­nu lai­kā gri­bē­tos iz­lik­ties, ka uz pa­sau­les ne­pa­stāv «WikiLeaks» — or­ga­ni­zā­ci­ja, kas no­dar­bo­jās ar nez kā sa­da­bū­tu ASV dip­lo­mā­tu zi­ņo­ju­mu pub­lis­ko­ša­nu in­ter­ne­tā. Zi­ņas par de­pu­tā­tu vai ci­tu amat­per­so­nu pie­stai­gā­ša­nu uz šīs valsts vēst­nie­cī­bu ne­vai­ro en­tu­zi­as­mu Lat­vi­jas pil­so­ņos.

Jā­cer, ka no Balt­krie­vi­jas pre­zi­den­ta pa­zi­ņo­ju­ma par sep­tem­brī gai­dā­mo šīs valsts va­lū­tas at­kār­to­to de­val­vā­ci­ju Lat­vi­jai tiks vis­maz viens la­bums — bei­dzot var­būt pie mums pil­nī­bā ap­klu­sīs me­lī­gās ru­nas, cik gan strau­ji at­plauk­tu Lat­vi­jas eko­no­mi­ka un kā sa­zel­tu eks­ports, ja ti­kai lats bū­tu pa­da­rīts ma­zāk vēr­tīgs.

Biju pārsteigs, ka ārkārtas vēlēšanās, neraugoties uz laika, naudas un ideju trūkumu, tomēr nav "labots rekords" sīkpartiju sarukumā. Tāpat kā pērn uz Saeimu startē trīspadsmit saraksti. Astoņiem, kā liecina sabiedriskās domas aptaujas (šogad tās nav regulāras vai sabiedrībai pieejamas, tāpēc publiskotie rezultāti izklausās mazāk pārliecinoši), nav izredžu pārvarēt piecu procentu barjeru. Protams, sīko un vājo partiju līderi mīl apgalvot, ka reitingu mērījumi ir "nopirkti" un ka viņus diskriminē masu medijos, taču šādas žēlabas vairs nevienu neaizkustina.

Par spī­ti cen­tie­niem sa­gla­bāt bez­kais­lī­bu sa­rak­stu iz­vēr­tē­ša­nā, ne­va­ru no­tu­rē­ties ne­pa­tei­cis: ja no «Zat­le­ra Re­for­mu par­ti­jas» Vid­ze­mes lis­tes iz­ņem ārā tās lī­de­ri un vēl vie­nu ot­ru per­so­nu, sa­raksts pie­die­nē­tos ti­pis­kai lat­vju sīk­par­ti­jai. To­ties šeit ir iz­teikts sie­vie­šu un arī val­mie­rie­šu — eso­šo un kād­rei­zē­jo — īpat­svars.

Mi­nis­tru pre­zi­den­tam «Air Bal­tic» fi­nan­šu pro­blē­mu dēļ ra­dās ka­te­go­ris­ka priekš­vē­lē­ša­nu va­ja­dzī­ba kā­du pa­dzīt no ama­ta. Ja vi­ņam ne­iz­de­vās «uz­braukt» sa­tik­smes mi­nis­tram, tad jā­ķe­ras klāt «ļau­nu­ma sak­nei» — lid­sa­bied­rī­bas va­dī­tā­jam. Ie­spē­jams, šis mē­ģi­nā­jums būs veik­smī­gāks.

Nacionālā apvienība "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" (tālāk dēvēta par NA) uzrāda, ka tai viss ir kārtībā ar "rezervistu soliņu", jo 17 uzvārdi nav atrodami NA pērnā gada listē. Turklāt partija, kaut to veido no panīkušas organizācijas atliekām uz zaļoksna grupējuma pamatiem, vidzemnieku radikāli noskaņotiem vēlētājiem spēj piedāvāt pārliecinošu komandu.

Ministru prezidents apsūdz satiksmes ministru nacionālās lidsabiedrības "Air Baltic" likstās*, kurās pats nav bez vainas. Interesanti, vai Valdis Dombrovskis, lai pirms vēlēšanām publikas acīs iegūtu kareivīga priekšnieka reputāciju, būs gatavs izraisīt politisku krīzi, izēdot no valdības zaļzemniekus?

Za­ļo un zem­nie­ku sa­vie­nī­ba, šķiet, vē­las Vid­ze­mes sa­rak­stā ne­daudz pa­ro­ta­ļā­ties ar kan­di­dā­tu sa­stā­vu un iz­vie­to­ju­mu. Tas vie­tu­mis at­stāj ju­cek­lī­gu, gar­au­ša pie­pē­do­ta snie­ga, ie­spai­du. Da­žu cil­vē­ku klāt­būt­ne ir ne­iz­pro­ta­ma, pat lie­ka. Vai sprie­dzes lai­kā ir prā­tī­gi eks­pe­ri­men­tēt? Pērn ZZS šeit gu­va se­šus man­dā­tus, bet ta­gad lis­tē ir vis­maz des­mit cil­vē­ki, kas ap­vie­nī­bai vi­ņu pie­re­dzes dēļ jā­cen­šas ie­da­būt Sa­ei­mā. Tā­pat ZZS, ska­ļi no­lie­dzot, ka līdz­ši­nē­jie li­kum­de­vē­ji pel­nī­ja at­lai­ša­nu, ļā­vās pub­li­kas pra­sī­bai pēc «jau­nām se­jām» — 16 kan­di­dā­tu ne­bi­ja pēr­na­jā sa­rak­stā.

Jaun­di­bi­nā­tā par­ti­ja «Vie­no­tī­ba», ne­ņe­mot vē­rā tās lī­de­ru mē­ne­ša sā­ku­mā pa­spru­ku­šās vie­dok­ļu ne­sa­ska­ņas, spē­ja ope­ra­tī­vi un bez pub­lis­kām kais­lī­bām pie­teikt pār­lie­ci­no­šu de­pu­tā­tu kan­di­dā­tu ko­man­du. Ie­spē­jams, tie­ši Vid­ze­mes vē­lē­tā­jiem pie­dā­vā­tais sa­raksts ir pats spē­cī­gā­kais no vi­sām Lat­vi­jas par­ti­ju lis­tēm vi­sos ap­ga­ba­los.

Šīs ne­dē­ļas sā­ku­mā iz­čāk­stē­ja var­būt pat gal­ve­nā ār­kār­tas vē­lē­ša­nu in­tri­ga — Ai­vars Lem­bergs at­tei­cās kan­di­dēt uz 11. Sa­ei­mu. Mēs ne­re­dzē­sim TV ek­rā­nā vi­ņa ver­bā­lās div­kau­jas ar ag­rā­ko «pu­de­les brā­li» Val­di Zat­le­ru*. Ta­ču, ja gai­dā­mo dis­ku­si­ju vē­ro­tā­ji jūt vil­ša­nos, tad Za­ļo un zem­nie­ku sa­vie­nī­ba ir zau­dē­ju­si sa­vu spē­cī­gā­ko trum­pi.

Val­do­šās «Vie­no­tī­bas» po­li­ti­ķi ir tā pie­ra­du­ši pie paš­rei­zē­jās iz­re­dzē­tī­bas, ka snieg­ta­jās in­ter­vi­jās iz­tē­lo se­vi par va­ras cen­tru arī 11. Sa­ei­mā. To­mēr trej­par­ti­jai, kas sest­dien no­lē­mu­si bei­dzot pār­tapt sa­lie­dē­tā po­li­tis­kā spē­kā, daudz ie­spē­ja­mā­ka ir grēk­āža lo­ma.

Naivā jūsma par «jaunajiem un tīrajiem», kas nākšot politikā un vērsīšot visu uz labu, man atgādina pasaku par ķēniņa rīkojumu vecos ļaudis kā liekās mutes likt ragaviņās un vest uz mežu. Grūtos laikos, un tādus mēs paši sev esam sarūpējuši, arī politikā zelta vērtē ir tādi «vecie stagnanti», kas zina, kas un kā jādara krīzes brīdī.

Ar nepacietību gaidu svētdienas rītu, kad apdzisīs savtīgu interešu veiksmīgi izprovocēts emociju izvirdums, ko bramanīgi dēvē par tautas dusmām.

Finanšu ministrs Andris Vilks uzstājīgi potē sabiedrības apziņā «brīnumrecepti» mūsu valsts austrumu robežas sakārtošanai un kontrabandas apkarošanai: jāaicina talkā profesionālie, modrie un neuzpērkamie somu muitnieki!