Dvēseļu inženieris
Lai sasveicinātos ar Feliksu Deiču, nevajadzēja vārdus, nevajadzēja skaļu «Labrīt!» vai «Sveiks!». Sasveicinājās viņš ļoti klusi, vienmēr ar acīm, viņš prata sasveicināties ar skatienu, un tādos brīžos vienmēr gribējās ar acu skatienu paklanīties pretī. Daudzus gadus Felikss kā valis peldēja pats sava klusuma okeānā Valmieras teātrī. Kad viņam bija mēģinājumi teātrī, mēģinājumu starplaikos ar viņu varēja sastapties kāpnēs, un tādos tikšanās brīžos bija sajūta, ka ir mazliet jāapstājas, jāiet lēnāk, jābūt pacietīgākam, svinīgākam. Viņš bija pacietīgs ne vien kā cilvēks, bet arī kā režisors. Un, strādājot ar aktieriem, viņš neļāva lomā steigties, katrs viņa mēģinājums bija svinīgs, uzmanīgs klusums, kur bija jāpeld pašam sevī, bez glābšanas riņķiem, bet slīkt aktieriem viņš neļāva, viņš viņus bez iepriekšējas sagatavotības atklātā jūrā nelaida, un aktieriem to nemaz nevajadzēja. Feliksa skatiens viņus vienmēr noturēja virs ūdens.