Aušanas tehnikas tehnoloģes un elektriķa izveidotais ogu dārzs
Ar AIJU un DAINI PAUKŠĒNIEM tiekamies Alojas pagasta bioloģiskajā saimniecībā «Lielkalni», kur kopš 2006. gada divu hektāru platībā aug dažādi gan labāk zināmi, gan mazāk zināmi veselību stiprinoši ogulāji un tējaugi. Saimniecība ir bioloģiski sertificēta. No iegūtajām ogām tiek gatavoti sīrupi, želejas, ievārījumi, marmelādes, kaltētas tējas. Saimnieki laika gaitā apmeklējuši daudz semināru un kursu, arī Jelgavas mūžizglītības kursus, visu laiku notiek sevis pilnveide.
Aija ar prieku stāsta par savu dārzu, kuru ir paši savām rokām stādījuši:
«Pirms 14. gadiem, 29. aprīlī, atvedām pirmo stādu kraviņu. Šajos divos hektāros mēs iestādījām ogulāju dārzu. Viena pati izdomāju, kā un ko es te stādīšu, un izdarīju. Bija te viens uzarts un nokultivēts lauks, sāku tukšā vietā bez pieredzes, jo abi kādreiz strādājām rūpnīcā. Es teiktu, ka tā mums tāda iesācēju laime, ka viss labi sanāca, jo izglītība nav saistīta ar agronomiju. Es pēc profesijas esmu aušanas tehnikas tehnoloģe un Dainis ir elektriķis.
Esam pateicīgi Mārai un Jānim Vaivariem, viņi mums pamatā sagādāja visus stādus. Ar automašīnu un piekabi braucām vairākas reizes. Bija pat kuriozs, kad vedām aktinīdijas – smuki stādiņi, salikti kastītēs, saliekam tās piekabē un apklājam. Pa ceļam izdomājām paskatīties, kā tie tur jūtas. Visi stādi izlēkājuši pa piekabi... Vēl viena situācija bija tāda: pirmajā gadā jau sastādītiem stādiem garām brauc Alojas agronomi un skatās, ka tur ir uzarts lauks un zemē kaut kas sabakstīts. Atpazinuši bija tikai upenes un smiltsērkšķus. Viņi noteikti domāja – ko tie dullie tur sastādījuši, tolaik ne kizils, ne aktinīdijas nebija tik izplatītas. Pat tagad nav...»
Paukšēnu saimniecība ir bioloģiskā, tāpēc nekādas ķimikālijas lietot nedrīkst. Aija gan saka – pat ja nebūtu bioloģiskie, augiem virsū neko nelietu, jo tad jau tā oga vairs nebūs veselīga: «Mums kā bioloģiskajai saimniecībai skatās ne tikai to, ko paši darām, bet arī vai blakus nav kāds, kas miglo. Mums tāds ir pāri ceļam, bet gar ceļu aug lazdas. Skatās arī visu papīru darbu.» Gar ceļa malu sastādītas lielaugu lazdas, kuras parasti apēd sīļi, bet nedaudz atliekot arī pašiem. Lazdas pasargā arī no ceļa putekļiem un izplūdes gāzēm. Turpat pie lazdām aug arī irbenes, saimniece gan atzīst, ka irbenēm īsti nav realizācijas. Tā kā ogas ir rūgtenas, cilvēkiem diez ko nepatīk.
Dārzā gandrīz katrs augs ir apbrīnas vērts, jo esam pieraduši pie klasikas vecmāmiņas, mammas vai savā dārzā. Apskati sākam ar upeņu šķirni «Māra», kas ir izveidota tepat, Latvijā, un ogas esot lielas kā ķirši. Aija atzīst, ka upenes parasti nepatīk lasīt, bet ogas ir tik lielas, ka to pat ir patīkami darīt, aizmirstas, ka kādreiz nav paticis. Saimniece turpina: «Reiz Matīšos aizvedām nodot upenes, ko bijām izaudzējuši, tur mums teica, ka tik lielas ogas neesot redzējuši. Daudz mums to krūmu nav, kādi padsmit, bet pilnībā pietiek. Upene ir tā oga, kas teju katram ir lauku mājā, un produktus arī īpaši nepērk.» Tālāk aug zelta jāņogu šķirne «Laila», par to saimniece stāsta: «Šī šķirne arī ir izveidota tepat Latvijā. Kad zied, ir ļoti skaisti, galvenokārt smaržīgi dzelteni ziedi. Ogas ir melnas, lielas, bet nav apaļas. Krūms pats par sevi ir diezgan liels, katru gadu apgriežu. Zelta jāņogām mums ir arī otra šķirne – «Uzbekistanskaja Krupnoplodnaja», tā ir ar apaļākām melnām ogām un nedaudz agrāka. Vispār neizskatās pēc jāņogas, negaršo arī. Saka, ka šajās ogās esot daudz karotīna, vairāk nekā burkānos. Visas ogas mēs saliekam saldētavā un ik pa laikam no šīm ogām vārām 10 litru katlu ar ievārījumu. Kad beidzas esošie krājumi, vārām atkal.»
Aijai ir trīs sausseržu šķirnes, pati saimniece saka: «Tā šķirne, kuras ir visvairāk, ir «Zoluška». Ogas ir gatavas jau uz maija beigām, vēl pat zemeņu nav. Tiem, kas šeit brauc ekskursijās, ļoti garšo sausserža ogas. Tās ir kā mellenes, bet oga pati ir nedaudz garāka. Agrās šķirnes parasti ir saldas, bet vēlā šķirne izskatās pēc zilenes un nav tik ražīga. Vēlās šķirnes ir gatavas uz jūnija otro pusi. Šogad gan nav tūristu, kas parasti ēd ogas pa taisno no krūma. Mēs jau viņiem ļaujam ēst, tad nolasām paši, un sausserži beidzas. Krūmi ir pat ļoti ražīgi.»
Saimniece aicina tālāk dārzā, stāstot: «Darba te ir daudz, jebkuram krūmam ir jāizzāģē vecie zari. Ir mums arī dārzā tāds sliņķis kā godži. Tas pie mums diemžēl neražo. Kopā bija 10 stādi, tagad esam atstājuši vienu – kamēr aug, tikmēr lai aug. Tālāk ir vilkābeles ar garšīgām ogām. Tās ir labas sirds un asinsvadu veselībai.» Dārzā aug arī citronliāna ar ārkārtīgi vērtīgām īpašībām, to sauc par piecu garšu ogu – salda, sāļa, rūgta, skāba, sūra. Aija prot teikt, ka tā atjauno enerģiju, spēkus, ja jūt, ka tūlīt slimos, uzreiz jāapēd dažas ogas. Jaunie dzinumi noder tējai. Pagājušogad gan neesot bijušas ogas ne citronliānai, ne aktinīdijai, jo uznāca pavasara salnas. Tās bija tik spēcīgas, ka pat lapas nosala, tās gan pēc tam esot izplaukušas pa jaunam, bet ogas nepaspēja saražot.
Starp visiem ogulājiem aug arī rozes. Aija skaidro: «No rožu ziediem arī vārām džemu. Daļai tūristu garšo, man gan tā liekas kā parfimērija, jo ļoti smaržo. Un no rožu auglīšiem taisu biezeni.» Tālāk dārzā ir smiltsērkšķi, dažādas pīlādžu šķirnes un zemās korintes, par tām Aija stāsta: «Ogas ir lielākas, saldākas, ar ne tik izteiktu garšu. Tās mēs noēdam paši, bet augstās korintes noēd putni. Tām nemaz netiekam klāt. Zemās apklājam ar agroplēvi, tad putni nenoēd. Lielākoties mums te dzīvo meža strazdi zem sausseržu krūmiem.»
Turpat netālu aug arī plūškoks, kas zied uz Jāņiem. No plūškoka ziediem var taisīt sīrupu un tēju. Ogas ir kā antioksidants, tās iesaka ēst bērniņiem, kam ir plaušu slimības vai klepus.
Aija stāsta, kā piesaistījusi tūristus apskatīt savu lolojumu – dārzu: «Esam Lauku tūrisma biedrībā. Mūs popularizē arī Alojas novads. Esam piedalījušies arī «Livonijas garšā». Visvairāk tūristus gan iegūstam no mutvārdu reklāmas. Lielākajai daļai cilvēku, kas līdz šim pie mums atbraukuši, te patīk. Tā cits caur citu uzzina šādu iespēju un brauc ciemos. Brauc arī tūrisma kompānijas, ir bijis Impro, Jaunie rakursi. Visvairāk jau tomēr tie ir individuālie apmeklētāji, kad atbrauc ģimene vai draugu grupa apskatīties un nogaršot. Brauc arī skolotāji ekskursijās – gan vieni paši, gan ar bērniem. Cilvēki šeit iegriežas arī ogu laikā, lasa ogas sev. Ja paši lasa, tad cena ir mazāka, un arī ogas nepaliek putniem apēšanai.»
Aija uztraucas, kā šogad viņiem būs ar ekskursiju vadīšanu. Ja būs tūristi, protams, ar prieku uzņems, bet nevar zināt, kā šī ārkārtējā situācija izvērtīsies: «Iekšā, mājiņā, cienājām tūristus ar tēju, varēja degustēt mūsu ražotos produktus. Ne visus produktus gan var nogaršot, jo to ir ļoti daudz, tāpēc vienai tūristu grupai tiek kaut kas viens, otrai kaut kas cits. Visu laiku man prasa, vai netiks veidots produkts bez papildus pievienota cukura. Uztaisu, piemēram, smiltsērkšķi ar mazāk cukura, nevienam negaršo, jo tas ir tik stiprs. Jaunums mums ir aktinīdiju pastila – sablendēta oga, mazliet pievienots ābolu biezenis, izkaltēta. Tā ir tāda mazlietiņ skābāka. Zelta jāņogai klāt liekam nedaudz medus, tad ir saldāka, bet slapjāka.» Uz visparastākās elektriskās plīts top gan želejas, gan sīrupi. Ar produktiem strādā tikai Aija, tāpēc tiek gatavots uz viena riņķa, jo var pievērsties tikai vienam katlam.
Vēl saimniecībā ražo arī ziedes (plūškoka un kliņģerīšu), kas nav ēdamas, bet tās var ziest tajās vietās, kur sausa āda. Palīdzot arī tad, ja plaisā pirksti, papēži. Eļļā ziedi tiek uzkarsēti, bet ne vārīti, divas reizes ar vienas dienas intervālu. Tad nokāš un pievieno bišu vasku un propolisu. Aija gan uzsver, ka tās nav ārstniecības ziedes, un iesaka neizmantot cilvēkiem, kam ir nepanesība pret bitēm un bišu produktiem.
SĪRUPI, ŽELEJAS, MARMELĀDES. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv