Šī pastāsta sākums meklējams senu skolasbiedru pasēdēšanā pēc ilgākas neredzēšanās un sarunās par tēmu – nepatīkami pārdzīvojumi. Sarunas cita starpā bija visai vaļsirdīgas un jautrību neraisošas, tomēr viens no vēstījumiem ir cienīgs (uz anonimitātes nosacījumiem) nokļūt pie plašākas publikas.
Kopš viņnedēļ publiskā telpā parādījās īsteno Valmieras patriotu sengaidītais Administratīvās apgabaltiesas spriedums par vairāk nekā četrus gadus seniem vietējās pašvaldības bezkaunīgā kārtā sankcionētiem grēka darbiem Daliņa stadiona mežiņā, Miķelim krietni vien skaidrāka tapusi pilsētas rātes it kā jau pārlieku ieilgusī pošanās uz šopavasar Dieva kauto koku sakopšanu abās pusēs Dzirnavu ezeriņa ainaviskākajai daļai.
Ārā un iekšā tāda vasaras svelme, ka izžūst koks un ūdens. Domājams, krietni vēsāks bija 1937. gada 18. februārī, kad iznāca Valmierieša 391. numurs. Tajā atkal meklējam atsauces par tā laika koka darbiem. Re, būs materiāls i mēbelēm, būvēm, i zārkiem, ja nu savajagas, jo sludinājums vēstī: «Ozolu un priežu mežs pārdodams. Piepr. Rīgas ielā 25, 2. stāvā pa labo roku no pulkst. 13 - 14».
Latvijas ārlietu ministri aptaujās parasti saņem augstu iedzīvotāju novērtējumu. Peramo zēnu lomā tradicionāli ir sociāli jūtīgās veselības aizsardzības, labklājības vai izglītības sfēras, bet ārlietas atrodas savrupā miera ostā. Varbūt tāpēc, ka patstāvīgas ārpolitikas mums nav vispār, varbūt tāpēc, ka publiskajā telpā ārlietu resors nevar lepoties ar iniciatīvām, veikumiem vai būtiskiem rezultātiem.
ILZE ANDERSONE dzimusi, augusi un skolojusies Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā absolvējusi mežsaimniekus, bet jau 21 gadu par savu pilsētu viņa sauc Valmieru: „Par studijām bija klasiskais variants ar atmešanas metodi. Mamma strādāja akadēmijas laboratorijā, tēvs — zinātniskais līdzstrādnieks. Vienīgā skāde, ka nedzīvoju kopmītnēs, tā varbūt neizbaudot visu, kas saistās ar studentu dzīvi. Bet to pilnībā kompensēja ārpusstudiju dzīve akadēmijas TDA Kalve.”
«Ir vienkārši jāatrod darbs, ko tu spēj darīt nesavtīgi... Tad arī ej un dari. Ir jāatrod darbs, kas izdodas. Ir cilvēki, kuri visu mūžu šaubās, un paliek... nekur. Es nezinu, vai esmu īstajā laikā, īstajā vietā. Bet tā ir Dieva laime izvēlēties pareizo Ceļu. Daudz var lasīt, var mācīties, bet ir jāpiedzīvo, jāsajūt,» sacīja traumatologs- ortopēds Mareks Mačuks.
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes sniegtā vārdadienu statistika liecina, ka Latvijā ir sešas vārda Kecija nēsātājas. Turklāt Valmierā dzīvo viena no viņām. Sešpadsmit gadus jaunā Kecija Vatuļina stāsta: «Protams, mani ir saukuši dažādi. Gan par Ketiju, gan arī par Keitu un pat Ketciju. Parasti, kad nosaucu savu vārdu, uzreiz tiek pārprasīts: kā tevi sauc?, bet esmu pieradusi un man ļoti patīk savs vārds. Zinu to, ka tas ir no Bībeles un simbolizē kanēļa smaržu.»
Šoreiz, kaut arī jūnija Valmierietis subjektīvi objektīvas apstākļu sakrišanas pēc iebīdījies jau liepu mēnesī jūlijā, Miķelis tomēr atgriezīsies pie Līgo svētkiem, pareizāk sakot, to rimtās gaidīšanas Vidzemes lielpilsētā. Šim vislatviskāko svētku maģiskajam iznācienam par godu pat Līgo pantiņš sarīmēts!
Dažādas komisijas dažādos laikos Valmierā devušas vārdus ielām atbilstoši patreizējā politiskā momenta pieprasījumiem, konjunktūrai un komisijas locekļu iedvesmai. Laikam gan tieši iedvesma ir tā, kas Valmierā pietiekami daudz ielām devusi arī dzejnieku vārdus. Tie ir paliekoša vērtība, kas pārcieš dažādu pārmaiņu vējus daudz labāk nekā nosaukumi ielām, kurās dzīvojošajiem ne reizi vien ir nācies pārmālēt uzrakstus uz māju plāksnītēm un radiem ziņot jaunas adreses.
„Šodien kaut ko plānot ir ļoti grūti, jo ir ļoti maz iespēju, ka tas, ko es saplānošu -piepildīsies. Pasaulē apstākļi strauji mainās un izdzīvo ne vienmēr tie spēcīgākie, bet gan tie, kas spēj vislabāk pielāgoties jaunajiem apstākļiem,” pārliecināts ir Artjoms Osis, kurš izvēlējies savu nākotni saistīt ar fotomākslu.
Rosīga un darbīga
Valmiera 20. gs. sākumā — administratīvās, saimnieciskās un kultūras dzīves centrs. Arī Valmieras apriņķis, tolaik viens no lielākajiem Vidzemes guberņā. Jau 1897. gada tautas skaitīšanā valmieriešu skaits pārsniedzis piecus tūkstošus (5050). Pēc tautībām saskaitīti 76,5% latviešu,11,9% vāciešu, 6,5% krievu, neliels % ebreju, igauņu, poļu. Gadsimtu mijā apriņķa pilsētā koncentrējušās dažādas pašvaldību un valsts iestādes, kur augstākos posteņus pārsvarā ieņem krievu ierēdņi.
Šogad Valmieras pilsētas svētku laikā, 4. jūlijā, Valmieras muzejā tiks atklāta izstāde «Lauku muzikanti un kapelas Vidzemē 20. gs. sākumā», kas būs apskatāma līdz gada beigām. Hronoloģiski izstāde iezīmē laiku, ko dažkārt mēdz dēvēt par lauku muzikantu «ziedu laikiem», bet tematiski izstāde veltīta mūzikas instrumentiem, kas izvēlētajā laikā spēlēti Vidzemē.
Valmieras 2. vidusskolas struktūrvienības vakara (maiņu) vidusskolas vēstures un sociālo zinību skolotāja Ludmila Suharževska, šim mācību gadam izskanot, kopā ar kolēģiem nosvinēja 65. dzimšanas dienu un pavilka svītru zem bagātiem un radošiem 45 darba gadiem skolā.
ARTA STIKĀNE. Valmieras Viestura vidusskolas absolvente. Latvijas Kultūras koledžā ieguvusi deju kolektīva vadītāja diplomu, viņa atgriezās savā skolā, kur sesto gadu vada tautiskos deju kolektīvus un mūsdienu deju grupu Minerva.
Gudra, apveltīta ar loģisko domāšanu, brīvajā laikā nodarbojas ar orientēšanās sportu un nākotnē vēlas strādāt medicīnas jomā — tāda ir Valmieras Valsts ģimnāzijas 7. b klases skolniece ARTA RENĀTE RULLE. Viņa ar izciliem rezultātiem piedalījusies «Eiropas eksāmenā» un TV spēlē «Gudrs, vēl gudrāks».
Jauktā kora Valmiera mākslinieciskais vadītājs MĀRTIŅŠ KLIŠĀNS eksāmenu laikā nav tik vienkārši notverams par pāris minūtēm garākai sarunai, jo jāvērtē gan Doma skolas audzēkņu, gan Mūzikas akadēmijas studentu mācību gadā paveiktais. Tomēr pēc kopkora mēģinājuma Vidzemes koncertzālē Cēsīs viņš labprāt piekrīt iztaujāšanai, lai gan turpat blakām atrodas tēti nogaidījušies mazie ķipari un viņu māmiņa.
Mikus Dāvis Liepiņš ir Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas 10. c klases skolnieks, kurš sevi jau pirmajā vidusskolas gadā ir paspējis teicami pierādīt dažādos konkursos un olimpiādēs. Par saviem panākumiem Mikus runā pieticīgi, jo vienmēr jau varot labāk. Viņš ir ārkārtīgi mērķtiecīgs jaunietis ar augstiem panākumiem un ne mazāk augstām ambīcijām, tikai to visu viņš sasniedz klusi-vienkārši mācoties un darot.
Meitene no Lizuma, kura vidusskolas gadus pavadījusi Valmierā, tagad pošas ceļam uz Rīgu, lai studētu. Viesturskolā viņa ne tikai mācījusies, bet arī darījusi visu, lai pašas, draugu un vienaudžu dzīve ne tikai mācību iestādē, bet arī pilsētā būtu interesantāka. Šie centieni arī atalgoti, jo pašlaik jaunā dāma ir Valmieras Jauniešu domes prezidente un jauniešu kustības Ghetto Alianse Valmiera vadītāja, un pasākumu menedžere. Iepazīstieties, ja vēl nezināt — KRISTA BISENIECE.
Bijušais dzelzceļnieku kultūras nams, vecais ūdenstornis, čekas māja, Ūdens iela, pa kuru savā laikā pumpēts ūdens no Gaujas, Lordu republika, šaursliežu dzelzceļš, Pleskavas iela ar jautriem dančiem Rīgas mežģīnēs... nostāsti un tikšanās ar Rīgas un Valmieras viesiem, kas piestājuši pa ceļam no tuvākām un tālākām vietām... tā vien šķiet, ka katrs akmens, katrs skurstenis spēj stāstīt stāstus un leģendas par Valmieras pilsētas daļu un vizītkarti – Kārlienu.
Daudzu gadsimtu ilgajā vēsturē Valmiera atradusies dažādu kara kungu rokās. Pēc 1. Pasaules kara beigām, sabrūkot milzīgajai Krievijas impērijai, vairākas no kādreizējām Baltijas guberņām izveidoja neatkarīgas republikas. 1918. gada 18. novembrī arī Rīgā tika proklamēta jaunā Latvijas valsts. Saspriegojoties politiskajai situācijai, kļuva skaidrs, ka bez sīvas cīņas komunisti, kas bija kļuvuši par jaunās varas nesējiem nu jau Padomju Krievijā, tik viegli bijušās teritorijas neatdos...