Te un vienmēr — Valmierā
Īsts valmierietis, lai cik tālu un cik ilgi dzīvē arī aizietu, tāds paliek visu mūžu. Daudzi izstudē, iegūst labus darbus, dodas pasaulē un arī secina: tomēr nekur nav tik labi kā mājās. Citi, iespējams, tieši šo priekšnojautu dēļ nesteidzas prom, bet lūko, kā attīstīt savas mājas, pilsētu, atrodot tikai savu vietu tajā.
Bruno Gackis piekrīt: esmu īstākais Valmieras patriots. Mācījies 5. vidusskolā, kuras skolnieks ir arī Gacku vecākais dēls, jaunākā studijām gan izvēlēta jaunā, plašā Valmieras sākumskola.
Valmiera dzīvei saglabājusi visskaistākās bērnības atmiņas, kad viens mirklis, un biji Gaujmalā pie krācītēm, kas bijusi visforšākā atpūtas vieta, skolas laiks...
«Biju arī palaidnieks, tēvam nācās ierasties skolā uz sarunām pie direktora. Inārs Riekstiņš tāpat kā tēvs bija neapšaubāmas autoritātes,» B. Gackis atceras, kā tēva ietekmē daudz sportojis, jo bez tā par krietnu vīru neizaugt un joprojām to dara. Bet direktors Riekstiņš atmiņā palicis kā stingrs, bet ļoti cilvēcīgs skolotājs. «Skolu beidzu 1986. gadā — starp citu, manas klasesbiedres Aiva Žagariņa un Sanita Apsīte tagad ir mūsu skolas skolotājas — un pa taisno aizgāju dienēt armijā.
BRUNO GACKIS: «Valmiera ir ļoti izaugusi.» Ārijas Romanovskas foto