Radīt vidi pašiem

Komanda rodas pati no sevis

Laura par biedrību uzzinājusi 2007. gadā, kad tika īstenots projekts "Cilvēks nav vientuļa sala". Biedrības mērķi precīzi sakrita ar jaunietes idejām, kā dzīvot veselīgi un videi labvēlīgi, uzmundrinot vienaudžus, kas dīkdienībā neaizdomājas tālāk par savām sadzīves vajadzībām. "Man tas bija spējš uzrāviens – īstais, kas vajadzīgs," viņa saka. Tobrīd "Radi vidi pats" darbojās ap desmit jauniešu, šobrīd pastāvīgi strādā ap 20, bet atkarībā no tēmas vismaz pussimts domubiedru pulcējas dažādos pasākumos. Kopumā būtu grūti saskaitīt, cik cilvēku piedalījušies daudzajos projektos un neformālajās darbnīcās. Daži aizbraukuši, daži atgriezušies, ik pa laikam biedrībā līdzdarbojušies brīvprātīgie no ārvalstīm (Beļģijas, Gruzijas, Nīderlandes, Spānijas, Francijas, Portugāles, Serbijas, Grieķijas, Itālijas, Ungārijas, Igaunijas). Arī šobrīd ir trīs puiši no Slovākijas, Itālijas un Rumānijas. Kurzemnieki ne tikai uzņem domubiedrus no ārvalstīm, bet sūta arī savējos apmaiņas programmās, tādējādi bagātinot starpkultūru pieredzi.

"Mums nav noteikta vecuma mērķauditorijas," stāsta Laura. "Tā ir ļoti plaša – no skolēniem līdz senioriem. Tēmas saistošas visiem. Interesanti gan jaunietim, gan mammai ar maziem bērniem, gan vecākiem cilvēkiem. Protams, aktīvākie, kā parasti, ir vecumā no 18. Mūsu biedrības iezīme, ka organizējamies paši. Nav tāda viena bakstītāja, kas liek darīt to vai citu. Arī jaunpienācēji uzreiz saprot, ka tās idejas, ko gribas bīdīt, pirmkārt, svarīgas katram pašam. Vides lietās tām jābūt cilvēka sirdī un prātā, tad arī viss īstenojas. Un komanda rodas pati no sevis."

Pērkot zaudējam laiku un naudu

Stāstot par nevalstisko organizāciju, Laura lielākoties saka: mēs, mūsu, mums. Tas ir vēl viens "Radi vidi pats" nerakstīts uzdevums – veidot kopienas sajūtu, lai ikviens justos kā ģimenes loceklis. Jaunus biedrus organizācija īpaši nemeklē, viņi uzrodas paši. Ir cilvēkam laba ideja, bet pietrūkst zināšanu un prasmju, kā to īstenot. Atliek atnākt uz kopienu, izstāstīt šo ideju, un viss notiek.

Viens no šobrīd svarīgākajiem projektiem ir "Dzīve bez atkritumiem". Tā ir darbnīca, kurā katrs pats var, piemēram, uztaisīt ekoloģisku zobu pastu, dezodorantu, ziepes un citas sadzīves lietas, netērējot lielus resursus un nepiesārņojot dabu. Var pagatavot maisiņu no veciem aizkariem, uztamborēt paklāju no novalkātiem T krekliem, auskarus no alus pudeļu korķiem. Ir izveidots arī bezmaksas apmaiņas punkts. Var atnest to, ko vairs nevajag, un paņem mantu, kuras pietrūkst, bet citam tā kļuvusi lieka. Tur ir drēbes, grāmatas, trauki. "Tā veicinām ideoloģiju, ka pasaulē saražots daudz lietu, kam var būt ilgāks mūžs, nekā sākumā šķiet, tās nav jāmet ārā," norāda Laura. "Dzīvojam pārticībā, pērkam modes lietas, daudzas izsviežam ārā, pat nelietotas, un radām atkritumu kalnus. Tas nav godīgi pret mazāk attīstīto valstu iedzīvotājiem, kuri dzīvo trūkumā. Apmaiņas punkts ir alternatīva, kas daudz neprasa, lai, darot vienkāršu lokālu darbību, pievērstos globālu problēmu risināšanai. Pieredzi pārņēmām no Vācijas, kur tādi apmaiņas punkti ir jau sen. Cilvēki saprot, ka nevajag tik ļoti tērēt resursus. Aicinām sabiedrību atvērt acis, saprast, ka, pērkot arvien jaunas lietas, nekļūstam ne laimīgāki, ne veselāki. Vienīgi pazaudējam laiku un naudu, ko varētu ieguldīt vērtīgāk."

Jo ērmīgāks, jo labāks

Nu jau ilgtermiņa aktivitāte biedrībā ir velosipēds, turklāt jo ērmīgāks, jo labāks. Organizācijai ir sava darbnīca "Radi velo pats", ir brīvprātīgais, kas palīdz salabot ērmriteni vai parastu velosipēdu. Darbnīcā tiek īstenotas vēl citas iniciatīvas. "Ritenis ir ļoti piemērots pārvietošanās līdzeklis Liepājā, arī jebkurā citā pilsētā," norāda Laura Grundmane. "Iesaistāmies pilsētvides attīstībā, sekojam līdzi, kas notiek pašvaldībā. Esam protestējuši, piemēram, pret bīstamo atkritumu pārstrādes rūpniecības attīstīšanu Liepājā. Vācām parakstus vietnē manabalss.lv, sadarbojāmies ar medijiem. Manuprāt, sabiedrības līdzdalība nozīmīgu tautsaimniecisku lēmumu pieņemšanā ir ļoti svarīga. Neviens taču negrib dzīvot piesārņotā vidē," skaidro aktīviste.

Vai nevalstiskās organizācijas tiek uzklausītas, un vai tās var kaut ko mainīt? "Vides aktīvistiem ir daudz tēmu," atbild Laura. "Saprotam, ka tās visas nav uzreiz atrisināmas. Taču nevajag baidīties. Tas ir aplams stereotips, ka, mazais aktīvisms neko nevar mainīt. Pat viens cilvēks var daudz izdarīt. Mūsu organizācija nav tikai pašdarbnieku pulciņš. Tie ir cilvēki, kuriem rūp vide, mūsu vidū ir arī speciālisti ar starptautisku pieredzi.

Sabiedrība vides problēmas tā īsti vēl neizprot. Nedomā par resursiem, no kurienes kas nāk un kur pēc tam paliek. Mēs nevaram vainot cilvēku, kurš izvēlas produktu neekoloģiskā iesaiņojumā, jo tā ir lētāk. Nevaram likt tīrīt vannas istabu ar sodu vai citronūdeni, ja var ieiet veikalā un par dažiem eiro nopirkt ķīmisku līdzekli. Varam vienīgi izglītot, piedāvāt alternatīvas mazām lietām, ko katrs pats var darīt apkārtējās vides un mūsu visu veselības labā. Sabiedrības domāšana lēnām, bet tomēr mainās."

"Vides lietās idejām jābūt cilvēka sirdī un prātā, tad arī viss īstenojas," uzskata biedrības "Radi vidi pats" aktīviste Laura Grundmane. Foto no personīgā arhīva

VIEDOKLIS

Patiesais uzdevums – iedzīvināt ideālu

Arvīds Ulme, Latvijas Vides aizsardzības kluba prezidents:

– Vides aizsardzības klubs ir viena no Latvijas vecākajām nevalstiskajām organizācijām. Astoņdesmito gadu otrajā pusē mums bija arī politiski mērķi – atgūt valsts brīvību. Līdztekus noritēja vides aizsardzības pasākumi gan iekšienē, piemēram, protesta akcijas pret metro celtniecību, koku izciršanu u.tml., gan plašākā mērogā sadarbībā ar pasaulē sen pazīstamām organizācijām. Tādi augsti ideāli, kas aizkustināja, iekustināja sabiedrību.

Tikko 4. maija deklarācijas klubam (bijušās Augstākās Padomes deputātiem, kas balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu) bija tikšanās ar Valsts prezidentu Egilu Levitu, un, starp citu, arī tur izskanēja atziņa, ka šodien mums pietrūkst ideālu.

Nevalstiskās organizācijas uzdevums nav lāpīt kaut kādus caurumus. Protams, sava nozīme ir talkām, meža zagļu vai dabas piesārņotāju tvarstīšanai. Bet patiesais virsuzdevums ir soli pa solim iedzīvināt ideālu. Ko tad mēs īsti gribam? Nu tas kapitālisms ir pienācis, bet vai tas ir tas, uz ko aicinājām pirms vairāk nekā 30 gadiem.

Lai iedzīvinātu ideālu, nepietiek pasludināt Latviju par zaļu valsti. Tā ir tikai tāda deklarācija bez reālas rīcības. Reformas valstī, tostarp izglītībā, vēršot visu uz tehnoloģiju attīstību un izskaužot humanitārās zinības, ir pilnīgi pretējas postulātiem par ekovalsts veidošanu. Man skumji atzīt, ka arī nevalstiskajām organizācijām būtībā vairs nav ideālu. Klimats briesmās? Jā, bet ko tad darīt? Vides aizsardzībai jābūt balstītai vispirms uz morāles vērtībām, nevis ekonomiku. Diemžēl arī Vides aizsardzības kluba patiesā darbība apstājās līdz ar fondiem, projektu un atskaišu rakstīšanu. Un neformālie kļuva par formālajiem. 

PIELIKUMS "NOVADI ZAĻO" TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU.