Putnu neizdibināmos ceļus izzinot

Pat visgudrākie pētnieki joprojām gan nevar izskaidrot, kas un kā putniem pāri tālumiem pasaka priekšā, kad viņi droši, nenosaldami drīkst lidot tālāk. Pat šķiet, ka viņi gudrāk par cilvēkiem jau laikus zināja – pēc siltajām dienām arī pie mums vēl atgriezīsies aukstums. Tāpēc, siltākas vietas meklējot, putni tik ļoti pulcējas pie šoziem vispār neaizsalušajiem ezeriem. Arī pie Burtnieka. Pieredzējušais dabas norišu vērotājs Jānis Šatrovskis teic, ka neatceras pavasari, kad te, tālākam lidojumam labāku laiku gaidot, sapulcējies tik daudz zosu. Baros kopā ar ierastajām, pelēcīgajām sējas zosīm ir arī šajā pusē retāk manītās. Piemēram, uz tālajiem arktiskajiem apgabaliem ligzdot ceļojošās melngalvu zosis. Īpaši pieminamas ir Sarkanajā grāmatā ierakstītās sarkankakla zosis, kuru galvenā ligzdošanas vieta ir tālā Taimiras pussala, bet kas nu arī pie Burtnieka atlidojušas. Latvijā līdz šim tās  pamanītas pat ļoti reti, ne vairāk kā pārdesmit reizes. Taču īpašs prieks J. Šatrovskim ir par lielajā barā ieraudzītajām gredzenotajām zosīm. Iepriekšējos gados viņam tādu izdevies nofotografēt tikai vienu, nu vienā reizē – septiņas. Par tām Jānis ziņas jau aizsūtījis gredzenotājiem.

Te nu ir īstā reize arī citiem, it sevišķi pēdējā laikā pat ar ļoti labu fototehniku «bruņotiem» putnu vērotājiem atgādināt, kā rīkoties, pamanot gredzenotu putnu. Ir jāatceras, ka pie mums informācija par visiem gredzenotajiem putniem tiek savākta un sistematizēta Latvijas Gredzenošanas Centrā (LGC), kas savukārt sadarbojas ar līdzīgiem citu Eiropas valstu centriem un nodod viņiem arī datus par putnu gredzeniem ar ārzemju adresēm. 

Dzīvo gredzenoto putnu pamanītājiem un fotografētājiem, sagatavojot ziņojumu LGC, pati galvenā un būtiskākā prasība ir ļoti precīzi fiksēt uz gredzena redzamo tekstu. Tad vēl var mēģināt noteikt putna sugu. Jāpaziņo vieta un laiks, kad gredzenotais putns pamanīts. Jāpievieno arī informācija par sevi, lai centra darbinieki pamanītājam pēc tam var pavēstīt, kur putns gredzenots un, iespējams, jau ticis cita vērotāja pamanīts (aizpildāmās anketas paraugs atrodams LGC mājaslapā https://lubi.lu.lv/strukturvienibas/latvijasgredzenosanascentrs/). Ziņojums nosūtāms uz e-pasta adresi: ring@latnet.lv, parastā pasta adrese ir Miera 3, SALASPILS, LV-2169. Sadaļa «Gredzenots putns» kopš 2018. gada ir arī portālā Dabasdati.lv. 

Lai gan jau Svētajos rakstos rakstīts, ka «nav izzināmi nedz putnu ceļi gaisā, nedz zivju ceļi ūdenī», zinātnieki putnu pārlidojumus centās izprast jau gadsimtiem. Neizdevās. Tikai putnu gredzenošana jau dažos gadu desmitos sniedza daudz skaidrākas atbildes uz šiem gadsimtiem ilgi neatbildētiem jautājumiem. Pirmais šādā veidā izzināt putnu ceļus mēģināja dāņu skolotājs Hanss Kristiāns Korneliuss, kurš 1899. gada rudenī apgredzenoja 165 mājas strazdus un jau drīz vien saņēma ziņas, kur un cik tālu tie aizceļojuši.

Gredzenošanas pionieru skaitā minama arī Rīgas Dabas pētnieku biedrība, kuras biedri putnus gredzenot sāka 1909. gadā. Bet sistemātiska gredzenošana pie mums sākās 1925. gadā, kad Nikolajs fon Tranzē (dzimis mūspusē, Jaunbrenguļu muižā) Latvijas Universitātes Sistemātiskās zooloģijas institūta paspārnē nodibināja Latvijas Ornitoloģijas centrāli. Kopš tiem gadiem Latvijā ir apgredzenoti vairāk nekā 1,5 miljoni putnu un saņemtas ziņas par 40000 pie mums gredzenotu putnu atradumiem citur. Arī mūsdienās katru gadu vidēji Latvijā tiek apgredzenoti vismaz 30000 putnu. Viss turpinās. Pat, kad varam izmantot jau vismodernākās tehniskās iespējas, putniem piestiprināt signālu raidītājus, vislielākais informācijas daudzums par viņu migrācijas ceļiem joprojām tiek iegūts tieši no gredzeniem. 

Tādēļ lūkosimies dabā vērīgi! Ikkatrs, kurš pamanīs gredzenotu putnu, nolasīs ziņas no putnam ap kāju vai kaklu aplikta gredzena, dos kaut nelielu artavu putnu neizdibināmo ceļu izzināšanā.

MŪSPUSĒ RETI REDZĒTĀS. Burtiski raibajā putnu barā lieliski iejutušās arī sarkankakla zosis. Jāņa Šatrovska foto