Novecot aizraujoši
Līdz ar siltākas saules parādīšanos un velobraukšanas sezonas atklāšanos Vidzemes Augstskolas žurnālistikas studentes veidoja īsfilmu «Edgaronkuls» par astoņdesmitčetrgadīgo velobraucēju Edgaru Rači. Viņaprāt, novecot ir aizraujoši, un to pierāda arī Edgara ikdiena. Viss viņa mūžs līdz pat šodienai saistījies ar velosipēdiem. Gan pats braucis, gan strādājis velosipēdu rūpnīcā, gan vadījis grupu velobraucienus. Iespaidīgi, vai ne?
Gods kalpot velosipēdam!
Velomīlestība aizsākusies jau sešu gadu vecumā, kad brālēnam nopirkts jauns ritenis. Nabaga brālēns pats uz riteņa nemaz neesot ticis, tikai dabūjis noskatīties, kā mazais Edgars grozās un manevrē pa trotuāriem. «Tā bija mana pirmā mīlestība! Un man tā patika, tāds pārdzīvojums bija, kad brālēns vairs nedeva braukt,» emocionālās bērnības atmiņas aizrautīgi atstāsta Edgars. Nopietnāka saistība ar velosipēdiem radās pēc kara: māte negribēja, lai viņš klaiņo pa ielām, aizsūtīja dēlu strādāt uz velosipēdu rūpnīcu «Sarkanā zvaigzne». Šis pavērsiens dzīvē Edgaru ievirzījis riteņbraukšanā — pēc diviem gadiem jau pats iegādājās riteni, visi kolēģi un draugi arī pārvietojās ar velosipēdiem. Tolaik tas bija moderni. «Sarkanajā zvaigznē» apgrozījās visi tā laika lielbraucēji — Lasis, Ģercāns, Vilsons un citi. Laboja tur savus velosipēdus, iesaistīja arī jaunos nopietnākā braukšanā, mudināja piedalīties velobraucienos.
AR UZTICAMO DRAUGU. Edgars Račis veloizbraucienā Jūrmalā.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv