Netipisks Zviedrijas latvietis
Stokholmā viņu sauc Georg Thars, Rīgā, Valmierā, Cēsīs un citur Latvijā viņš ir Juris Tārs. Mans sarunas biedrs ir vīrs kurš līdz pat šai baltai dienai nezina savus radu rakstus pirmskara Latvijā. Ilgus gadus Juris nodzīvojis Zviedrijā, taču savu īsto mīlestību atradis jau atjaunotajā Latvijas Republikā un kopš 1994. gada dzīvo ar vienu kāju Stokholmā, ar otru Rīgā. Jura dzīves gājums ir bezgala interesants, vairākiem liktenīgiem pavērsieniem pilns, papildus citiem darbiem viņš ir arī rakstnieks un gleznotājs, taču bez ekskursiju vadītāja bijis arī zvejnieks, kantora darbinieks un pat taksists. Vienā lappusē to neizstāstīt, mēģināšu no četru stundu garās sarunas šovasar Valmierā izraut interesantāko.
Kad nesen dzirdēju tavu dzīves stāstu, tad, manuprāt, tevi joprojām var saukt vārdā, ko diezgan reti lietojam – atradenis... Ko tu, Juris Tārs, kādreiz dokumentos arī Česlavs Jurēvičs, šodien zini par saviem radu rakstiem un kāpēc ir tieši tā?
Esmu ieguldījis ļoti ilgu laiku, lai atšifrētu savu izcelsmi. Savulaik mani, piecus gadus vecu puiku ar Česlava Jurēviča dokumentiem, no Latvijas paņēma līdzi viens precēts pāris – latvieši. Kara laikā nonācām Vācijā, vēlāk arī dīpīšu nometnē, kur viņi mani adoptēja, iedodot vārdu Juris, tad Zviedrijā, no kurienes tad arī man – 11 gadu vecumā – sākās konkrētā dzīve. Tā saucamie audžuvecāki nebija domājuši mani paturēt, bet gan atdot kādam cilvēkam Drēzdenē, taču, kad tur nonācām, Drēzdene jau bija drupās... Kad Latvijā 2000. gadā sāku interesēties par savu izcelsmi, man veselu paku ar dokumentiem iedeva vēsturnieks Jānis Riekstiņš, ar tiem aizgāju Rīgas Dzimtsarakstu nodaļā pie Ārijas Iklāvas. Šī foršā dāma izšķirstīja cauri visus manus atnestos dokumentus par Jurēviču un man paziņoja: Tāra kungs, neviens no šiem papīriem nav jūsu. Viņa atzina visus tos dokumentus par viltotiem un man arī ieteica tālāk nemeklēt. Es tomēr aizbraucu uz pieminēto adresi Rēzeknē, taču tur nebija ne smakas, kas būtu ar mani saistīts... Starp citu, to, ka esmu adoptēts, uzzināju no zviedru varas iestādēm tikai sešdesmito gadu sākumā, kad pirmoreiz apprecējos un vajadzēja reģistrēt piedzimušo dēlu. Atradu savu audžuģimeni, māte jau bija mirusi, bet tēvs kategoriski atteicās izpaust manu noslēpumu, jo bija solījies to neatklāt.
Kā nokļuvi Zviedrijas – Latvijas attiecību apritē?
Vairākus gadus nodzīvoju mazā zvejnieku ciemā. Kad pēc atgriešanās Stokholmā uzņēmu kontaktus ar ceļojumu biroju, dabūju braucienus uz Tallinu un vēlāk arī uz Rīgu. Un mans pirmais brauciens izvērtās par braukšanu desmit gadu garumā! Pats katru reizi biju grupai vadītājs, sākumā braucām ar prāmi, vēlāk izveidoju arī maršrutus lidmašīnai. Braucām ar prāmi līdz Tallinai, tad ar autobusu uz Rīgu. Braucēji bija tā sauktie trimdas latvieši. Grupas nebija lielas, jo braucējus tolaik ierobežoja viņu pašu uzskati – viņi negribēja braukt uz komunistisku zemi! Bet tiem cilvēkiem, kuri brauca uz savu veco dzimteni, tas jau bija pavisam kas cits. Grupas lielums bija no 20 līdz 30 personām. Tā nu 1981. gadā es nonācu Latvijā, sākās mans Latvijas laiks. Ar visu to, ko toreiz piedāvāja.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv