Medijpratība un mēs

Latvijā par medijpratību plašāk sāka runāt tikai pirms dažiem gadiem. Mediju un jauno tehnoloģiju straujā izplatīšanās un to ietekme uz ikdienas vidi visā pasaulē, tostarp mūsu valstī, kā arī iespējas piekļūt daudzveidīgai un liela apjoma informācijai radīja aizvien jaunus izaicinājumus un problēmas jomās, kas saistītas ar cilvēku paradumiem komunikācijas procesā. Tāpēc aizvien vairāk aktualizējās nepieciešamība attīstīt gan sabiedrības, gan tās ikviena indivīda kritisko domāšanu, prasmes un zināšanas mediju un informācijas lietošanā. Tāpat medijpratības aktualizēšanu pasaules un ikvienas valsts sabiedrībā veicināja medijos atspoguļotā propagandas atdzimšana gandrīz Aukstā kara ietekmes līmenī 2014. gadā Ukrainas notikumu sakarā, turpinot ar mediju attēlu radītajām un veicinātajām diskusijām par migrantiem, bēgļiem, teroraktiem un karu Sīrijā.

Šajā rakstā mēģināsim rast ieskatu par to, kas tad ir medijpratība un informācijas pratība, kāpēc mēs par to runājam un kam vispār tā nepieciešama mūsu ikdienā.

Aktīvi medijpratības jautājumu risināšanā iesaistās UNESCO Latvijas Nacionālā komisija, LR Kultūras ministrija, Latvijas sabiedriskie mediji, notiek medijpratības apmācības un pasākumi bibliotēkās, izglītības iestādēs, nevalstiskajās organizācijās un citās institūcijās, izglītošanā tiek iesaistīti dažādu mediju pārstāvji.

Tirgus un sociālo pētījumu aģentūra «Latvijas Fakti» veica pētījumu «Par Latvijas iedzīvotāju medijpratību 2017» (http://ejuz.lv/medijpratibaspetijums). Galvenais secinājums: puse Latvijas iedzīvotāju nevar lepoties ar augstu medijpratību un viņiem trūkst izpratnes par realitātes un medijos atspoguļotās realitātes iespējamajām atšķirībām. Puse Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka var uzticēties informācijai, ja tā bijusi publicēta vai kā citādi izskanējusi kādā no medijiem, tikai 40% Latvijas iedzīvotāju apgalvo, ka spēj atpazīt uzticamu informāciju no tendenciozas un safabricētas. Vēl tiek atzīmēts, ka zemāka medijpratība ir cilvēkiem ar zemāku izglītības līmeni un ģeogrāfiski attālākos reģionos dzīvojošajiem. Tāpēc Kultūras ministrija nākotnē plāno ļoti nopietni pievērsties dažādu mērķgrupu apmācībām, informatīviem un izglītojošiem pasākumiem visā Latvijā iedzīvotāju medijpratības sekmēšanā, veidojot apmācību programmas bibliotekāriem, skolotājiem, jaunatnes lietu speciālistiem, radot audiovizuālus mācību līdzekļus, intervijas, lekcijas, seminārus, prezentācijas, rosinot debates skolēniem, jauniešiem u.c. vecuma grupām.

Mēģināsim tikt skaidrībā, kas tad īsti «lācītim ir vēderā». Varam izdalīt divus jēdzienus: informācijas pratība un medijpratība.

Kas tad īsti mūsdienās ir medijs?

Medijs — sākotnējā nozīme: cilvēku un garu starpnieks spiritistu seansos, informācijas starpnieks un nesējs. «Par medijiem plašā nozīmē tiek uzskatīti gan transportlīdzekļi, gan tehniski instrumenti, piemēram, pulksteņi, gan veselas sistēmas, kā, piemēram, sabiedriskā pārvalde un dzelzceļa tīkli. Jēdziena plašais lietojums apliecina to, ka mediji būtībā ir vide, kurā mēs dzīvojam, pret kuru mums ir attieksme un kura var mūs ietekmēt. Mediji sakārto, strukturē mūsu dzīvi. Ar pulksteņa palīdzību mēs veidojam noteiktu laika struktūru, automašīna un citi transporta līdzekļi savukārt dod iespēju strukturēt telpu. Tātad mediji ne tikai kalpo noteiktiem mērķiem — tie paši izvirza mērķus, kurus cilvēks apzināti vai neapzināti mēģina sasniegt.» (SinhartPallin, 2001, LU)

Taču, pietuvojoties mūsdienās visplašāk izmantoto mediju (drukāto, audiovizuālo un elektronisko) lietošanai, saskaramies arī ar to izmantošanas prasmēm. No daudzajiem informācijas un medijpratības formulējumiem izvēlējos to, kas man šķiet visprecīzākais: «Mediju un informācijas pratību veido zināšanu, attieksmju un prasmju kopums, kas nepieciešams, lai zinātu: kad un kāda informācija ir nepieciešama, kur un kā iegūt šo informāciju, kā to kritiski izvērtēt, organizēt un kā to lietot ētiski.» (IFLA)

Manuprāt, viena no lielākajām problēmām medijpratībā ir cilvēku apjukums informācijas daudzveidības līkločos un sajūta, ka nekam nav laika. Latvijā vēl ne tik senā pagātnē bija samērā maz informācijas avotu — tikai daži televīzijas kanāli, radio stacijas un laikraksti, kurus pārraudzīja redaktori. Daudziem cilvēkiem mūsdienās ir grūtības nošķirt reklāmu no ziņu tekstiem. Piedevām mūsdienās ikviens var kļūt par mediju satura veidotāju, un plašajā un daudzveidīgajā informācijas plūsmā ne visa informācija ir uzticama. Pieaug tādas informācijas apjoms, kuras autori nav zināmi vai arī tiem nav redakcionālās atbildības un ētikas kodeksa.

Informācija var apzināti tikt veidota maldinoša. Pazīstamākie maldinošo ziņu veidi ir ziņas – klikšķu vācējas, pseidozinātne un propaganda. Ziņas – klikšķu vācējas ir tendētas uz sensacionāliem virsrakstiem, radītas, lai panāktu lielāku klikšķu skaitu un līdz ar to ienākumus. Pseidozinātne — informācija par brīnumlīdzekļiem, piemēram, veselības uzlabošanai, apgalvojumi, kas noliedz visu līdz šim zinātniskos pētījumos pierādīto. Propaganda — tā ir sistemātiska, plaši izplatīta, visbiežāk neobjektīva un maldinoša informācija, kas tiek pārraidīta nolūkā ietekmēt cilvēku domāšanu un rīcību atbilstoši šīs informācijas izplatītāja interesēm, pie emocijām apelējošs saturs, kas veidots politisku mērķu sasniegšanai, kā arī lai mainītu attieksmi, vērtības un zināšanas. Raksturīgākais un daudziem atpazīstamākais piemērs — mūsdienu Krievijas un Ziemeļkorejas propaganda visos iespējamos medijos.

Maldinoša informācija var tikt atspoguļota ne vien rakstiskā formā, bet arī attēlos, video, mākslā u.c. Diezgan bieži pēc dabas katastrofām (viesuļvētra, plūdi u.c.) tiek izplatīti attēli vai video, kas nav no attiecīgās notikuma vietas, bet ir uzņemti citur vai speciāli samontēti. Attēli un video dažkārt mēdz būt autentiski, taču pievienoti klāt neīstiem notikumiem vai cilvēkiem, par ko visai bieži nākas lasīt tieši no šāda veida materiālos izmantoto cilvēku atsaucēm. Dažkārt pat attēli no filmām var tikt uzdoti par attēliem no aviokatastrofām vai viesuļvētrām.

Politiskajās priekšvēlēšanu kampaņās un politiskajās cīņās ikdienā medijos var tikt izmantoti viltoti attēli, neīsti saukļi, plakāti, citāti u.c. Citāti, kas tiek piedēvēti kādām zināmām personām — prezidentiem, sabiedriskajiem darbiniekiem, rakstniekiem u.c., ne vienmēr ir šo cilvēku rakstīti vai izteikti. Tāpat tiek izmantotas daļēji izdomātas ziņas, par pamatu bieži ņemot patiesu faktu un apaudzējot to ar izdomājumiem. Propaganda ir spēcīgs un iedarbīgs ierocis, kas veido noturīgus priekšstatus. Piemēram, pirms vairākiem gadiem pie mums ciemojās mans onkulis ar sievu, viņi tolaik dzīvoja Taškentā un nebija Latvijā bijuši piecpadsmit gadus. Liels bija viņu pārsteigums par to, ka viņi vienkārši var pastaigāties jebkurā diennakts laikā, neuzrādot dokumentus, ka viņiem vispār neprasīja dokumentus visā ciemošanās laikā. Jāpiebilst, ka onkuļa sieva ir korejiete ar visām šai tautībai raksturīgākajām ārējām iezīmēm. Mana onkuļa ģimene bija saklausījusies un salasījusies ziņas, ka Baltijā visiem cittautiešiem esot nemitīgi jāuzrāda dokumenti policistiem un jāskaidro savs uzturēšanās iemesls valstī.

Kāpēc ar katru gadu aktuālāks kļūst medijpratības jautājums?

Vēl tikai 2006. gadā pie mums Latvijā nebija par šodien tik ikdienišķiem un nepieciešamiem kļuvušie komunikācijas rīki un aplikācijas, piemēram, WhatsApp, Twitter, Instagram un neskaitāms daudzums dažāda veida aplikāciju visām ikdienas dzīves vajadzībām. Arī internetā atrodama informācija vai par ikvienu dzīves aspektu un personu. Atsaucoties uz jau pieminēto pētījumu par Latvijas iedzīvotāju medijpratību, jāmin arī iedzīvotāju nekritiskā attieksme pret interneta meklētāju programmām, uzskatot, ka pirmie šo programmu rezultāti ir arī uzticamākie.

Nepatikšanas var radīt cilvēku nekritiskā izvēle dalīties ar, viņuprāt, sensacionālām ziņām, vērtējot tikai virsrakstu, jo bieži ziņa vai raksts netiek izlasīts līdz galam un izprasta tā jēga. Nav taču laika!

Tāpēc ceļā uz medijpratību ikviens ir aicināts aizdomāties par interesantas informācijas pārsūtīšanu internetā, līdzdalību dažādās interneta izlozēs un balsojumos, autortiesībām un darbu «kopēšanu», ziņu un informācijas atšķirībām, mobilo telefonu lietošanu dažādās saziņas situācijās un nosūtītās informācijas saturu.

Tāpat vairāk būtu jāpadomā par savu privātumu un drošību medijos, propagandas un reklāmas atpazīšanu, uzticamas žurnālistikas atšķiršanu no «vienkārši informācijas internetā» un sava mediju satura radīšanu un atbildību par radīto saturu.

Lai mēs nebūtu tikai, mūsuprāt, interesantu tekstu un vizuālo materiālu pārsūtītāji citiem, reizumis kļūstot par labākajiem viltus ziņu izplatītājiem, bet lai būtu vērīgi un kritiski tekstu satura un vizuālās informācijas vērtētāji un zinoši sabiedrības pārstāvji, Kultūras ministrija iesaka vienmēr pievērst uzmanību šādām lietām:

* Medijam — vai tas šķiet uzticams?

* Informācijas datumam — varbūt ziņa ir veca, to kāds cenšas aktualizēt un interpretēt savos nolūkos?

* Autoram — vai ir norādīts?

* Norādei «Reklāmprojekts»/«Sadarbībā ar...» — kaut kur pie/zem/blakus raksta vai sižeta malā maziem burtiem?

* Autora viedoklim — vai tas pausts ziņu materiālā? Ja jā, materiāls ir komentārs. Ziņas kā žurnālistikas žanrs pieprasa maksimālu autora neitralitāti.

* Informācijas avotiem — vai un kādi tie ir (atsauce uz pētījumiem, ziņu aģentūrām, intervētajiem cilvēkiem u.tml.)? Tiesa, tie ne vienmēr liecina par informācijas ticamību...

* Viedokļu balansa nodrošinājumam — vai nodrošināts līdzvērtīgs visu iesaistīto pušu viedoklis?

* Faktiem — vai tie izmantoti? Vai arī materiālā dominē tikai emocionāli argumenti?

* Personu/ priekšmetu/ notikumu apzīmējumiem — vai tie regulāri un tendenciozi lietoti?

* Video ilustrācijām — vai un kādas tās ir? Dažkārt autentiski attēli, video vai citāti tiek attiecināti uz neīstajiem notikumiem/ personām.

* Ziņas radīšanas iemeslam — kāds tas varētu būt?

* Īpašiem paņēmieniem — vai tie lietoti Tavas uzmanības pievēršanai?

* Virsrakstam/ sižeta pieteikumam — vai tas izceļ ziņas galveno būtību?

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Komentāri
Pievienot komentāru