Klimata pārmaiņas skars ikvienu

Eglēm grūti, bet mizgrauzim – divtik labi

Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" pētnieks, meža zinātņu doktors Āris Jansons gan mierina: "Pārmaiņas notiek, bet... tās ir dabiskas, un mums, cilvēkiem, svarīgākais, lai tām gana ātri spējam pielāgoties. Mežam kā ekosistēmai klimata izmaiņas nav nekas briesmīgs. Vēsturiski jau arī tādas ir bijušas. Cilvēkam gan ir jādomā, kā tām pielāgoties. Ja mežā aiziet bojā 10 000 koku un viens izdzīvo, tiem kokiem jau nav nekādas vainas, tas viens radīs pēcnācējus, kas jau būs pielāgojušies, un viss būs kārtībā. Bet cilvēkam tas nepatiks, jo tādā mežā, kur visi koki beigti, neviens negribēs iet sēņot un nebūs arī iespējas iegūt koksni. Tāpēc ir svarīga mežsaimniecības pielāgošana, lai mazinātu negatīvās sekas."

Vaicāts, kādas klimata pārmaiņas jau šobrīd Latvijas mežos varam novērot, pētnieks stāsta: "Tas, ko zināmā mērā varam saistīt ar klimata izmaiņām un ko cilvēki varbūt ir ievērojuši – pēdējo gadu laikā eglēm ir daudz mizgraužu bojājumu. Kukainis sadēj oliņas zem egles mizas, izšķiļas kāpuri, kuri ēd egli. Un, ja kāpuru ir ļoti daudz, viņi to egli nobeidz. Tas, ko varam redzēt, – šur un tur ir nokaltušas egles, kurām tādām nevajadzētu būt. Sistēma darbojas tā: ja egle ir dzīva, veselīga, tad tā ar saviem sveķiem ļoti labi var aizsargāties pret kukaiņiem: egle vienkārši noslīcina sveķos kukaiņus, kuri tur mēģina kaut ko iedēt. Ja egle labi jūtas, tā var noslīcināt līdz 10 000 kukaiņu un palikt dzīva. Bet, ja egle slikti jūtas, ja vasara bijusi ļoti sausa, karsta un tad uznāk kukaiņi, tad tā ar vairāk par 2000 netiek galā. Tā ir viena problēmas puse: egle netiek ar kukaiņiem galā. Otra – mizgrauzim savukārt patīk siltāka un garāka vasara. Tāpēc mizgrauzim vienā gadā jau izveidojas divas paaudzes. Sanāk tā, ka negatīvā kombinācija dubultojas: viena vasara bija ļoti slapja, eglēm bija grūti, otra vasara bija sausa, karsta, un atkal eglēm iet grūti, bet mizgrauzim – labi. Un tas rezultāts ir acīm redzams. Ja nākamās vasaras būs vēsākas, tad jau tā situācija izlīdzināsies, nomierināsies. Bet, ja skatāmies uz nākotni, tad tādi ekstrēmāki sausi, karsti periodi ir sagaidāmi biežāk, garākas vasaras sagaidāmas biežāk."

Mežs būs citādāks

Pēdējos gados arvien biežāk dzirdam mežkopjus vērtējam, ka klimata pārmaiņu dēļ mežā ir lielāks mitrums un stiprāks pieaugums. Tieši šis tiek minēts kā arguments, rosinot cirst jaunākus un tievākus kokus, jo mežs jau tik un tā izaugot ātrāk. "Kopumā pieaugums kokiem mazliet palielinās. To mēs redzam arī pēc saviem datiem. Un varam salīdzināt: ja izurbjam paraugu un apskatāmies, kā koks audzis pirmos divdesmit gadus, kad tas bija jauns pagājušā gadsimta sākumā, un kā aug tagad. Cilvēki arī Vācijā, Centrāleiropā ir pētījuši, kā aug koki. Secinājums – pieaugums ir mazliet lielāks. Tāpēc mēs, mežinieki, sakām, ka ar klimata pārmaiņu riskiem, protams, jārēķinās, bet ir jau arī labā lieta: ja vasaras paliek siltākas un garākas, koks kopumā var ātrāk izaugt," vērtē Ā. Jansons, piebilstot gan, ka klimata pārmaiņu dēļ, visticamāk, tās jau būs citas koku sugas, kas nomainīs mūsu "tumšzilos silus" – vairāk būs lapu koku un saimnieciski izdevīgāku, iespējams, būs dižskābarži...

"Tas, kas mums būtu jāsaprot, – ka nedrīkstam pieļaut kļūdas un savest dižskābaržus no visurienes. Šķēdē pie Talsiem esam skatījušies dižskābaržus, ko kādreiz, pirms 120, 140 gadiem, vācieši ir atveduši. Tur var redzēt gan vecos kokus, gan nākamās paaudzes, kam 70 gadu, 50 un 30 gadu. Skaidrs ir viens – ja gribēsim stādīt dižskābaržus, tad jāizvēlas tādi, kas piemēroti mūsu apstākļiem. Diemžēl dižskābardis tās sēklas neražo tik daudz, tīri praktiskā ražošanā tas tik ātri vēl neaizies, bet kopumā dižskābardim ir ļoti labas perspektīvas, skatoties, kā klimats varētu mainīties. Mēs jau esam uz dižskābarža izplatības ziemeļu robežas. Ja paliks siltāks, vide šai sugai būs piemērota. Vēl ir vairākas sugas, par kurām notiek diskusijas un pētījumi. Tāda ir klinškalnu priede, kas ir Ziemeļamerikas suga, tai arī varētu būt perspektīva."

Par ošiem Ā. Jansons nav pārāk liels optimists: "Diez vai tā vairs būs saimnieciski nozīmīga suga."

Jāpanāk vējnoturība

Atgriežoties pie tēzes par pielāgošanos, arī mežkopjiem to nāksies darīt. "Nākotnē mežsaimniecību vajadzēs veidot nedaudz citādāk. Un jau šobrīd ir vairākas lietas, ko mēs varam darīt. Piemēram, mēs varam stādīt kokus mazliet retāk, lai katram ir vairāk vietas. Reizē ar to kokam ir lielāka sakņu sistēma, tā izveidojas ātrāk, koks efektīvāk uzņem ūdeni, tādējādi mazāk cieš no tiem negatīvajiem faktoriem, kurus mēs sagaidām. Jārēķinās, ka arī vētras mūs ietekmēs vairāk nekā līdz šim. Un arī tādā aspektā ir svarīgi, kā saimniekojam. Ja varam izaudzēt tikpat lielus kokus ātrāk, tad ir mazāki riski, ka tos apgāzīs. Redzam: ja koks audzis klajākā vietā, vējš koku nemaz tik ātri neapgāž. Koku visu laiku šūpo, un tas attīsta sakņu sistēmu, lai noturētos. Bet, ja koku iebāž lielā biezumā, kur pēc tam uztaisa retināšanu, tad tāds koks gan nevar noturēties. Saimniekošanas sistēmā ir jāņem vērā vējnoturība. Mums jāmēģina palīdzēt kokam, lai tas justos labāk. Dabā jau aizsargspējas ir efektīvas, mums jāpanāk, lai koks pats būtu vitāls.

Otrs paņēmiens ir mitruma režīma regulācija. Kur ir sauss, tur mēs neko daudz nevaram izdarīt. Tur vienīgi kokam var palīdzēt lielāka augšanas vieta, lai tam būtu, kur meklēt ūdeni. Bet, ja ir mitra vieta, kur egles aug, mēs varam mitruma režīmu pieregulēt ar meliorācijas sistēmām vai izrokot pavisam mazus grāvīšus," paskaidro Ā. Jansons.

Klimata pārmaiņu dēļ egļu izdzīvošanas izredzes pasliktinās: sausuma un pārāk siltu laikapstākļu dēļ to aizsardzības spēja ir novājināta, un tas savukārt dod dubultu sparu astoņzobu mizgraužiem, kam patīk gan siltais klimats, gan panīkušas egles. 

EKSPERTE

Ne tikai cilvēces ietekmes sekas

Agronomijas zinātņu doktore Maija Gaiķe daudzu gadu garumā pievērsusies pētījumiem par klimata pārmaiņām un to ietekmi uz atsevišķām agrokultūrām. Tā kā viņa pārņēmusi arī iepriekšējos pētījumus, kas saistībā ar klimatu valstī veikti, var teikt, ka šobrīd M. Gaiķei ir lielākā klimata pārmaiņu ietekmi fiksējošā datu bāze Latvijā. Lūdzām viņai komentāru.

– Dati, kas ir manā rīcībā, vairāk parāda tendences diezgan šaurā vietā un laikā, salīdzinot ar globāliem un arī kosmiskiem procesiem, tāpēc gribētu, lai šis mans viedoklis vairāk tiktu uzskatīts par filozofiskām pārdomām.

Jā, sekojot līdzi diskusijai, kas redzama un dzirdama publiskajā telpā, arī es vienu brīdi nosliecos domāt par to – ir vērojamas globālās sasilšanas tendences. Taču, ja tiešām salīdzina mums pieejamos datus, tad, vismaz man, tādas ļoti krasas izmaiņas neparādījās. Kaut vai, ja paklausāmies laika ziņās, kā bijis 1890. gadā, arī 1920. gadā, tad jāsecina, ka ir jau bijis visādi – ir bijuši gan auksti, gan silti gadi. Šogad vidējā temperatūra ir virs normas, tomēr vēl nav nekādas katastrofas. Tāpat ja runājam par slapjumu, arī 1928., 1963. un 1968. gads bija ļoti slapji. Vidzemē, piemēram, ir raksturīgi, ka sausums uznāk tieši pēc sējas. To man reiz skaidroja zinātnieks Rūdolfs Sniedze. Viņš teica, ka tas esot saistīts ar Vidzemes augstieni, ar to, ka Priekuļi, Cēsis atrodas tādā kā ieplakā, tāpēc te bieži nelīst. Arī pavasaris ar tepat netālu esošo Vecpiebalgu atšķiras par nedēļu vai pat divām. Cik atceros, augsnes zinību pētnieks Artūrs Boruks vienā no saviem darbiem rakstīja apmēram tā: katros piecos gados divi ir labi ražas gadi, viens – viduvējs un divi – slikti. Kad izlasīju šo grāmatu, es vēl salīdzināju ar saviem datiem, un, jā, 2015. un 2016. gadā patiešām bija izcilas graudu ražas, 2017. gads jau tik ražīgs nebija, bet 2018. un 2019. gadā ar ražu daudzviet bija problēmas. Tie, protams, ir vidējie rādītāji, un katrā vietā tie ir atšķirīgi. Tāpēc, kopumā ņemot, pārmaiņas ir neizbēgamas, bet es negribētu attiecināt visas pārmaiņas uz cilvēces iedarbošanos uz klimatu. Tas varētu būt arī globāls, kosmisks process. Mēs jau nezinām, kas mums draud. Un vēl, manuprāt, ir grūti šīs likumsakarības konstatēt.

Ja runājam par pārtikas ražošanu un tās ietekmi uz globāliem procesiem, tad uzskatu, ka to, salīdzinot ar šībrīža situāciju, pavisam noteikti var darīt dabai saudzīgāk. Te, pirmkārt, ir jāmin tās sabūvētās biogāzes stacijas, kas ražo elektrību. Tām audzē kukurūzu, turklāt vienu kultūru vienā un tajā pašā vietā vairākus gadus, nemaz nedomājot par to, kas notiek ar augsni, par to, kā tā tiek noplicināta.

Kas attiecas uz šķirņu piemērotību, man ir tāds secinājums, ka mēs it kā gribam pierādīt, ka vajag tās lokālās šķirnes, kas piemērotas mūsu apstākļiem. Bet redzam taču, ka tagad ievestās ārzemju šķirnes dod tādas ražas, par kādām kolhozu laikos pat nesapņojām. Es uzskatu, ka selekcijā ir jābūt daudzveidībai. Piemēram, zinām taču, ka vienu gadu padodas viena šķirne, citu gadu cita. Esmu pārliecināta, ka selekcijai kvalitatīvu produktu ražošanā ir liela nozīme. Un jāņem arī vērā, ka ne tikai selekcionārs veic atlasi, bet to dara arī katras vietas, kur šķirne radīta, apstākļi, tātad pati daba.

PIELIKUMS "NOVADI ZAĻO" TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU.