«Es neesmu robots, bet mans kolēģis ir»

Dažādu valstu ekonomikas pētnieki un baltiešu uzņēmēji izvērtēja tā divas galvenās problēmas. Pirmā – kā efektīvāk atgriezt darbā cilvēkus, kuri grib strādāt, bet nevar. Otrā – kā spēcināt ekonomiku, sekmējot ražošanas automatizāciju (jo kopumā tā rada vairāk darba vietu – nevis iznīcina).

Ar «Liesmas» lasītājiem 2. oktobra konferences svarīgākajās atziņās dalās ekonomists ULDIS RUTKASTE, LB Monetārās politikas pārvaldes vadītājs. Viņu izvaicāja Dainis Lemešonoks.

– Pēc iestāšanās ES situācija Latvijā ir pilnībā mainījusies. Agrāk galvenā mūsu problēma bija darba vietu trūkums, bet patlaban arvien biežāk uzņēmēji saka: darba vietas ir, bet nav darbinieku.

Vai arī vairs nav darbinieku, kuri strādātu par «diviem latiem dienā»...

– Arī tas. Pēc iestāšanās ES darba tirgus ir atvērts, cilvēkiem ir izvēle nestrādāt šeit par zemu algu. Pirmajos gados pēc ekonomiskās krīzes bezdarbs vēl bija liels, darbaspēks bija pieejams, bet tagad Latvijā kopumā trūkst darbinieku – tāpat kā saimnieciskā buma laikos.

Vienlaikus, kaut bezdarba līmenis ir krities, tas joprojām ir problemātisks. Jo cilvēki grib atrast sev darbu, bet nevar, kaut vakances ir. Tam ir vairāki šķēršļi.

Darba vietas atrodas, piemēram, tuvāk Rīgai, tāpat Valmierā un vēl dažās citās pilsētās, savukārt bezdarbnieki dzīvo citur. Augstākais bezdarba līmenis joprojām ir Latgalē. Darba vietas un darbinieki vienkārši nesatiekas.

Otrkārt, šiem cilvēkiem nepiemīt tās prasmes, spējas un zināšanas, kas vajadzīgas uzņēmumiem. Tas ir nopietns jautājums, ko ilgtermiņā atrisinātu izglītības politika. Taču to savukārt vajag pārplānot. Viena no problēmām – jaunieši Latvijā un Baltijas valstīs kopumā maz iet uz koledžas tipa skolām, kur var apgūt profesionālas iemaņas. Viņi vairāk izvēlas vispārēju, akadēmisku izglītību. Tas apgrūtina ātru iesaistīšanos darba tirgū. Ja vairāk jauniešu izvēlētos koledžas un tās nodrošinātu kvalitatīvu izglītību, viņiem būtu vieglāk uzsākt karjeru. Rietumeiropā daudzviet šāda izvēle ir izplatītāka, mēs šajā ziņā uzkrītoši atpaliekam.

Starptautiskā pieredze rāda, ka valdības politika var daudz ko atrisināt. Tā var veicināt iekšējo mobilitāti. Viens no šķēršļiem ir mājokļu jautājums: cilvēki nevar pārcelties tur, kur ir darbs, jo par algu nevar atļauties īrēt mītnes vietu.

Otrs smags jautājums ir bezdarbnieku pārkvalifikācija. Paskatoties, cik ES valstis tērē šādai politikai, mēs ieraugām, ka Latvija un Baltijas valstis arī te atpaliek. Turklāt Latvijā varētu šim mērķim atvēlēto naudu ieguldīt daudz gudrāk. Patlaban bezdarbnieku lielāko daļu laiž cauri «konkurences celšanas» programmām – īstermiņa kursiem. Pēc tiem iespēja atrast darbu ir maza, salīdzinot ar īstu pārkvalifikāciju. Es nesaku, ka šīs programmas nav derīgas, taču to īpatsvaram būtu jāsarūk par labu cilvēku nopietnai apmācīšanai jauniem arodiem un prasmēm. Te vairāk jāpiesaista uzņēmumi, kas dotu prakses vietas.