Dāvis Zunde: Nevainot citus pie tā, ko pats neesi izdarījis

- 30.Janvāris, 2018
Sports
Laikrakstā

Intervijā tiekos ar Valmieras HK/BSS/ViA uzbrucēju Dāvi Zundi (24), kurš pērnās divas sezonas bija komandas otrais rezultatīvākais spēlētājs, bet šogad gūto punktu skaits ir samazinājies, kam viens no iemesliem tiek minēts fakts, ka ikdienā viņu uz ledus var manīt ne vien ar rokās satvertu nūju, bet arī kā tiesnesi.

Pēc vidusskolas Dāvim prātā bija doma, ka viņš būs sporta žurnālists, iestājās Vidzemes Augstskolā, bet diezgan ātri saprata, ka tas nav viņa dzīves aicinājums. Tagad hokejists studē Latvijas Universitātē. Bērnībā Dāvim bija lieli sapņi un cerības, kas saistīti ar hokeju. Pēc 10. klases radās laba iespēja piedalīties pirmssezonas nometnē, un toreiz viņam izdevās iekļūt HK Prizma pamatsastāvā, bet beigās viss neizdevās, kā cerēts. «Šķiet, ka tā pat nebija visa sezona, kāda puse, ko biju nospēlējis MHL, kad gadījās, ka salauzu muguras skriemeli. Sanāca izlaist visu atlikušo sezonu, un pēc tās man pazuda ticība, ka es varētu savā dzīvē ar hokeju nopelnīt iztiku sev un ģimenei, primāri bija nepieciešams pievērsties kam citam.»

Hokejā tu esi jau no četru gadu vecuma. Kā tavā dzīvē hokejs mainījās?

Atceros tīņu gadus, vecumā no 10 līdz 12 gadiem, vienā brīdī bija sezona vai divas, kad negribēju spēlēt, bet dzīves ritms un režīms bija tāds, ka jau biju pieradis, uztvēru hokeju kā ikdienas sastāvdaļu, nevis sirdslietu, bez kā nevar iztikt. Pēc tam viss mainījās, sajutu, ka varbūt varu tajā hokejā aizķerties, tad, protams, vairāk tam pievērsos. Trenējos pats individuāli un darīju visu, kas bija manos spēkos, bet, kā redzams, nedarīju pietiekami daudz un pietiekami bieži.

Vai radi kādas atziņas, ko derētu atcerēties jaunajai hokeja maiņai, kas šobrīd aug?

Visiem jaunajiem hokejistiem vajag likt pie sirds — tas, ka treniņos ir izdarīts viss, ko treneris licis, un pēc tam darīts kaut kas papildus, ir par maz. Tas, kas izdarīts, ir jāpareizina ar divi, un tikai tad var sasniegt virsotnes. Bērna gados es domāju, ka trenējos visvairāk no visiem, jo pirms treniņiem gāju mest ripas uz vārtiem, pēc treniņiem uz svaru zāli,  citi to nedarīja. Atskatoties saprotu, ka varēju darīt vairāk, varbūt tad kaut kas būtu bijis. Nekad nevajag vainot citus pie tā, ko tu pats neesi izdarījis; tas nav tā, ka kāds kļūdas pēc nespēlē NHL vai nav savas komandas pirmajā maiņā, vai katru spēli neiemet pa golam, galu galā tas ir atkarīgs no katra paša attieksmes. Bieži no jaunajiem spēlētājiem var dzirdēt, ka treneris viņiem neuzticas vai nav labi maiņas biedri. Tā nav. Dzīve vairāk vai mazāk visu sakārto pa plauktiņiem, un tas, kur katrs atrodas, nav nejaušība.

Tu ne tikai spēlē, bet arī tiesā hokeju. Paralēli spēlēšanai arbitra darbs tevi uzrunāja? Kā tas aizsākās?

Ar tiesāšanu viss man sākās tieši Vidzemes čempionātā, par ko lielu paldies saku Vidzemes čempionāta tiesnešu komitejas vadītājam Andrim Brīvulim, kā arī Valmieras HK un Vidzemes čempionāta direktoram Jānim Laurim, jo viņi abi man deva iespēju. Kad mācījos vidusskolā, gribēju papildus nopelnīt un aizgāju pamēģināt, lai noskaidrotu, kā ir būt par tiesnesi. Sākumā bija nenopietnāk, tikai Vidzemes čempionāts, bet tagad var teikt, ka tiesāšanas līmenis ir augstāks par to, kurā spēlēju hokeju.

Latvijas čempionātā un Krievijas jaunatnes līgā (MHL) tu tiesā uz līnijas (līnijtiesnesis). Vai ir kādas grūtības, izaicinājumi, tiesājot šāda līmeņa spēles?

Godīgi sakot, tas liksies smieklīgi, bet lielākas grūtības un izaicinājumi bija, tiesājot Vidzemes čempionātu, jo tur tiesā divi tiesneši, un abiem ir gan galvenā tiesneša darbs, gan līnijtiesneša, un bieži vien, kad nākas tiesāt amatieru spēles, ir daudz tādu entuziastu, kuriem vienmēr šķiet, ka viņi zina labāk, ka viņi tiek nepatiesi noraidīti, bet tie ir spēlētāji, kuri uz ledus bieži vien kļūst emocionāli, un līdz ar to arī viņu leksika tāda ir. Kad biju jaunāks un pie manis pieslidoja 40 gadīgs vecis, stāstot, ko un kā esmu izdarījis nepareizi, tad varbūt kādā brīdī sāku arī domāt — varbūt tiešām kaut kas bija nepareizi. Tieši šī pieredze man norūdīja raksturu, izaudzēja mugurkaulu.

Kā spēlēšana var palīdzēt tiesāšanas darbā vai tieši otrādi — tiesāšana spēlei uz laukuma?

Fiziski tiesāšana tas pats hokejs vien ir, daudz jāslido, un man, esot uz ledus kā hokejistam jau no četru gadu vecuma, tā spēles izpratne un sajūta par to, kur katrā brīdī ir jāatrodas uz laukuma, lai ripa netrāpītu un lai netraucētu spēlētājam, ir izveidojusies, un tas šādā brīdī palīdz. Tiesneša darbā palīdz arī tas, ka tu vairāk jūti spēles epizodes, kad kāds tēlo vai mutiski mēģina kaut ko panākt. Kad pats esi bijis spēlētājs un zini, kādas spēlētājiem ir emocijas uz soliņa, tu zini, kā šie emociju pārņemtie spēlētāji redz epizodes un kā to redz tiesnesis. Līdz ar to ir vieglāk sagremot kritiku, ko dzirdi no komandas. Tu saproti, ka katrā pusē ir sava komanda, kas atbalsta savus komandas biedrus.

Karjerā esi spēlējis Igaunijas čempionātā, Krievijas Jaunatnes 2. līgas čempionātā (MHL B līgā) un Latvijas virslīgā. Kāds ir Latvijas 1. līgas līmenis salīdzinājumā ar karjerā pieredzēto?

Igaunijas čempionātu es īsti komentēt nemācēšu, tur spēlēju, kad man bija, ja nemaldos, 16 gadi, un tur mēs bijām pāris valmieriešu, kas tika pasaukti palīgā Tartu komandai, lai viņi spētu nokomplektēt uz spēlēm četras maiņas. Par Latvijas virslīgu ir labi redzams, kā tā ar katru gadu aug un kļūst spēcīgāka. Varbūt tas dod arī kādu motivāciju jaunajiem spēlētājiem, domājot, ka Latvija jau nav nemaz pats bezdibenis, kur spēlēt. Ja pēc U-18 grib turpināt karjeru, bet ne NHL un KHL, tad Latvijas virslīga ir labs atspēriena punkts. Pirmā līga, es teiktu un kā mēs to esam arī sprieduši, ir iespēja samērā sakārtotā vidē spēlēt hokeju. Kaut vai elementāra lieta, ka ir trīs 20 minūšu periodi, starp kuriem tīra ledu. Vismaz attieksmes ziņā tas ir tendēts uz pusprofesionālu līmeni, ko neviena cita amatieru līga nevar nodrošināt. Tajā pašā laikā 1. līgā, tostarp mūsu komandā, ir arī tādi spēlētāji, kas iepriekš spēlējuši virslīgā, un tas spēli padara interesantāku.

Esi komandā no otrās sezonas. Kā ir mainījies komandas kolektīvs un sniegums?

Grūts jautājums... Komandas kodols ir saglabājies, ir spēlētāji, kas gadu no gada mainās, bet man šķiet, ka Valmieras hokeja klubā labs ierocis ir tas, ka mums ir ļoti saliedēts kolektīvs un ikvienam spēlētājam, kurš pievienojas komandai, šķiet, nav bijušas antipātijas pret kādu. Ja tik lielisks, kāds mums ir mikroklimats ģērbtuvēs, būtu arī mūsu sniegums uz ledus, tad mēs gāztu kalnus. Tehniskā ziņā vai spēka samēra ziņā man  grūti komentēt, jo ar Valmieras klubu 1. līgā medaļas neesam ieguvuši, tāpēc es negribētu teikt, ka šogad mūsu sastāvs ir spēcīgāks, jo turnīra tabulā mēs atrodamies tur, kur atrodamies, un nebūtu godīgi pret iepriekšējo gadu spēlētājiem pateikt, ka tagad esam spēcīgāki, jo rezultāti to neparāda.

Pagājušajā un aizpagājušajā gadā tu biji otrais rezultatīvākais Valmieras HK spēlētājs. Kas ir mainījies?

Man tagad ir cits dzīves posms, kurā, lai arī gribētos, hokejam netiek veltīts tik daudz laika kā iepriekš, jo pirmie pāris gadi, kad rezultativitāte bija krietni augstāka, bija, ja tā var teikt, gadi pēc virslīgas, un pēc laika, kad hokejs bija mana dzīve, nu ar katru gadu sniegums mazliet pasliktinās. Pašam jau, protams, arī nav patīkama sajūta, ka iepriekšējā gadā biju guvis tik daudz punktu, bet šajā tas nenotiek, taču vienkārši jāizdara secinājumi, un, atsākot nopietnāk pievērsties treniņiem, nekur jau nepazudīs tie goli, nākamgad varbūt būs labāk.

Vai varētu teikt, ka sniegumu savā ziņā ir ietekmējis tiesneša darbs?

Nu, ir bijušas spēles, kad neierodos uz maču, kur pašam jāspēlē, jo ir jātiesā MHL, un, tā kā ir potenciāls ar tiesāšanu varbūt sasaistīt nākotni, tad to izvirzīju par primāro mērķi.

Kādi ir šie mērķi, kas saistīti ar tiesāšanu?

Tas lai pagaidām paliek pie manis, bet sākotnēji noteikti ir iegūt starptautisko kategoriju no LHF, un tad skatīsimies tālāk. Kā mēdz teikt: ja pārāk daudz stāsta plānus un sapņus, tad tie nepiepildās (smejas).

2014. gadā, atgriežoties Valmierā, tu teici: mērķis ir izcīnīt pirmo vietu Latvijas 1. līgā, un, ja tam neticētu, tad Valmierā neatgrieztos. Kādas ir sajūtas tagad? Vai ticība nav zudusi?

Ticība bija, atceros šādu interviju. Es negribētu teikt, ka ticība ir zudusi, bet, vairāk vai mazāk redzot to, ka sastāvs mainās, daži spēlētāji pienāk un daži iet projām, bet sniegums paliek uz vietas, grūti pateikt, kur ir vaina. Varbūt beigu beigās vaina ir visas komandas attieksmē, nevis kādu konkrētu spēlētāju sniegumā. Piemēram, man šogad nav padevusies spēle un neesmu guvis vārtus, bet ir citi spēlētāji, kas tieši ir pavilkuši komandu, piemēram, Pauls Krūmiņš, bet, ja būtu tā, ka visiem spēle padodas, tad varbūt mēs arī varētu ko vairāk sasniegt. Tas ir attieksmes un treniņu jautājums. Bet sezona nav beigusies, tāpēc nespriedīsim pāragri.

DĀVIS ZUNDE. Viestura Lāča foto

Komentāri
Pievienot komentāru