Baku potētāju tēvs Latvijā un Rūjienā – Gustavs Bergmanis
Baku sērga un tās bīstamība pazīstama jau senlaikos. Kā uguns sausā mežā tā uzliesmoja, nonāvēja un sakropļoja tūkstošiem cilvēku un tad atkal nezināma iemesla dēļ izzuda.
Ar bakām slimoja cilvēki un lopi, sevišķi govis, aitas, cūkas un zirgi. Visvieglāk slimību pārcieta zirgi un govis. Cilvēku miesa pārklājās sāpīgām tulznām, kas čūlāja un vēlāk atstāja rētas. Sacēlās ļoti augsta temperatūra, saslimušā murgos rādījās sarkanas liesmas, acis nepanesa gaismu. «Sarkanā nāve» – tā baku briesmas nosauca tauta.
No skarbākā baku paveida, ko sauca par «melnajām bakām», nomira 80 un 90 no simt saslimušajiem. Francijā 18. gs. sākumā no visiem mirušajiem viena desmitā daļa reģistrēta kā baku upuri. Tai pašā laikmetā Vācijā ik gadus mira 70 – 80 tūkstoši baku slimnieku. 1778. gadā kolonisti bakas aizveda arī uz Austrāliju. Protams, ne jau tīšām, bet jādomā, ka aizbraucēju vidū bija kāds sākuma stadijas slimnieks, kas pats to nemaz neapzinājās. Kad kuģis bija tālā jūrā, slimība uzliesmoja pilnīgi. Tad bija par vēlu atgriezties. Austrālijā ievazātā sērga īsā laikā nonāvēja ļoti daudz cilvēku un pilnīgi iznīcināja kādu veselu iedzimto cilti. Ķīnā, Indijā un Krievijā baku epidēmijas plosījās līdzīgi mērim, lai iztrakotos un tad atkal pamazām atslābtu un nozustu.
1992. GADA 5. JŪNIJĀ. Bergmaņa pieminekļa atklāšanā (no kreisās) ķirurga Ernsta Bergmaņa mazmazbērni Klauss Bergmanis un Helga Reek.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv