Ar bučošanos nepietiek
«Kopš sevi atceros, mani sirdsāķīši bijuši zirgi. Desmit gadus ar tiem profesionāli strādāju, esmu pabeigusi trenera kursus, jājusi, ārstējusi, kopusi. Tad radās ģimene un bija jādomā par tās uzturēšanu — sākās naudas pelnīšana. Vēl pirms diviem gadiem katru nedēļu braucu jāt uz Kocēniem. Šīs iemaņas, tāpat kā māka braukt ar riteni vai peldēt, nezūd. Saka, vecumā cilvēki atgriežoties bērnībā, un varbūt man vēl būs zirgs. Paņemt zirgu tomēr nozīmē uzņemties lielu atbildību, lielāku, nekā paņemot suni,» apzinās trikātiete VINETA SKUJIŅA.