Maza atslēdziņa rada lielas problēmas
Tā ar smaidu apgalvo šodienas Vīru lietu ciemiņš. Bārdainis ar smalkmehāniķa prasmēm un zinīgākais vīrs atslēgu lietās Valmierā un apkārtnē — uzņēmuma APO īpašnieks JEVGEŅIJS BORISENOKS.
Tā ar smaidu apgalvo šodienas Vīru lietu ciemiņš. Bārdainis ar smalkmehāniķa prasmēm un zinīgākais vīrs atslēgu lietās Valmierā un apkārtnē — uzņēmuma APO īpašnieks JEVGEŅIJS BORISENOKS.
Patiešām, nupat īstais laiks sēsties uz motocikla, lai ar saprātīgu ātrumu uz apžuvušajām šosejām baudītu īstu pavasari. Vakarrīt Radio Skonto ēterā no reāla motocikla lietotāja Valda Meldera dzirdēju dažas labas lietas par motociklistiem. Tā pirmā — kaut arī Latvijā ar katru gadu šo divratu motorizēto transporta līdzekļu kļūst vairāk, krītas ceļu satiksmes negadījumos iesaistīto motociklistu skaits. Te nu gan prasās piebilst: ja ar motociklu, visbiežāk ar tā saukto šosejas žileti, tiešām kaut kur trāpa, tad ar ļoti smagām sekām braucējam... Tā otrā lieta ir japāņu atziņa nevis no samuraju laikiem, bet no mūsdienām — tie astoņdesmitgadnieki(!), kuri pārvietojas ar motocikliem, apķērības ziņā esot par trešdaļu apsviedīgāki nekā viņu vienaudži pie auto stūres. Secinājumus, mīļie, izdariet paši!
Šo interesanto atmiņu epizodi no saviem jaunības gadiem dzimtajā Ukrainā pērnruden garākā sarunā — kā tikai vienu no vairākiem sulīgiem sižetiem — man pastāstīja pazīstamais Valmieras makšķernieks un Burtnieka velcēšanas spečuks ANATOLIJS VEREMEJS. Lūk, viņa teiktais — vārds vārdā.
Tas nu atkal ir noticis. Pēdējās Lieldienu brīvdienās jau manīju arī Valmieras ielās pāris vieglos automobiļus bez jumta. Ne tāpēc, ka marta vējā vai kā citādi šis auto salona un tur iekšā sēdošo pārsegs būtu nopūsts nost, bet tāpēc, ka pirmie drosmīgie jau braukāja ar kabrioletiem!
Kažokus nu jau esam nometuši, taču priekšā plašķīšu un vējjaciņu laiks. Tātad kāds brīdis mums vēl ir dots, lai pienācīgi sagatavotos vasarai. Piemēram, mēģinot tikt vaļā no ziemā uzkrātajiem liekajiem svara kilogramiem vai arī beidzot īstenojot seno nodomu tikt pie tetovējuma.
Tā par sevi saka Rūcamlapas viesis Zaļajā ceturtdienā — Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcas draudzes mācītājs ARNIS BUŠS.
Kad Daiga ar Normundu izlēma no Holandes pārbraukt uz Angliju, nācās domāt, ko darīt ar kaķīti, — līdzi paņemt nevarēja, jo pašiem vēl nebija zināms, kur dzīvos. Tā kaķenīte ar kurjerpastu no Holandes tika nosūtīta pie vecākiem uz Latviju.
Marts vairāk paiet sieviešu zīmē, tāpēc šodien Rūcamlapā īsos vārdos aprakstīšu savus iespaidus par ļoti kompaktu un vizuāli interesantu parketa džipiņu. Manuprāt, jaunais FIAT 500X, kurš esot pusbrālis Jeep Renegade, ir gana stilīgs, lai tāpat kā Nissan Juke vairāk iekristu acīs tieši daiļajam dzimumam. Jo priecē ar apaļīgām formām!
Joprojām uzskatu, ka Rūcamlapas lasītāji nav no tiem, kas regulāri karājas internetā, tāpēc laiku pa laikam cenšos sameklēt kaut ko īpaši automīļiem smeķīgu globālajā tīmeklī, lai padalītos informācijā par, manuprāt, interesantiem spēkratu (patīk man šis nosaukums joprojām!) modeļiem — i pilnīgi svaigiem un novitātēm piepičkātiem, i pilnīgi antīkiem, kuri tāpat kā labs vīns ar katru nākamo gadu kļūst tikai dārgāki un kolekcionāriem iekārojamāki.
Nupat jau sniegs vairs zemi klāj tikai fragmentāri, tāpēc uz šosejām parādījušies pirmie motociklisti, bet motorlaivu un kuteru īpašnieki pamazām sāk briest lielākiem un mazākiem ūdens pārgājieniem...
Vaidaviešiem vairāk vai mazāk par ANTRU LEZDIŅU zināms — pēc lielas burzmas nealkst, pa reizei, kad viņas bijusī dziedāšanas skolotāja toreizējā Valmieras 4. vidusskolā, tagad vaidaviešu jauktā kora diriģente Inese Sudraba palūdz ar savu balsi kuplināt kora skanējumu, atbalsta viņu Vaidavas rindās, jo savulaik dziesmā būts kopā ar kori Valmiera, Valmieras Valsts ģimnāzijas jauno skolotāju ansambli. Kāds papildinās, ka Antra ražīgi strādā radošu darbu mājās, tulko, rediģē rakstus un pilnīgi noteikti — publicitāte viņai vienaldzīga, tomēr sarunai piekrīt, iepazīstinot ar neformālās tikšanās reizēs Beverīnas novadā izauklēto ideju.
Droši vien arī jūs «Liesmā» būsiet pamanījuši sludinājumu: «Dārznieki ar Bulduru izglītību IEVA un JĀNIS AKMENTIŅI piedāvā dārzu kopšanas un veidošanas pakalpojumus.» Tā kā augļu un košumaugu dārzi pašlaik mostas jaunam pavasarim, vēlējāmies ar abiem dārzniekiem iepazīties tuvāk. To, ka intervijai esam izvēlējušies īsto brīdi, apliecina arī Akmentiņi, jo, lūk, pirms dienas viņi dārzā esot jau potējuši 'Bumbierābeles' potzarus.
Tā savu šofera prasmi vērtē šodienas Rūcamlapas viešņa — visnotaļ sportiska dāma pie stūres — Kocēnu novada Izglītības pārvaldes vadītāja IEVA STIĢE. Tīrā sakritība, protams, taču nupat, 26. februārī, apritēja apaļi 40, kopš manai sarunas biedrei kabatā katram šajā dzīvē mobilam cilvēkam tik būtiskais dokuments — autovadītāja apliecība.
Artūrs, Kristaps un Emīls ir Maijas Zēmeles-Baueres un Ērika Bauera pirmdzimtie. Lielais pārsteigums par trīņiem jau rimis, augumā augusi mīlestība.
Pirms 11 gadiem, arī februārī, Valmieras slimnīcā piedzima Katanu ģimenes trīs atvases — Ance, Anda un Agate.
Diemžēl neviens apraksts laikrakstā nesniegs emocijas, kādas rodas klātienē, nodomāju, skatot valmierietes IVETAS KRŪMIŅAS pašlaik vienīgo mājās esošo bezgala interesanto musturdeķi. Par to, kāpēc tas mājās tikai viens, lasītājs varēs uzzināt, rakstiņu izlasot līdz galam...
Piekritīsiet, ka svaigas vēsmas patīkamas jebkurā radošās izpausmes jomā, arī virtuvē. Varbūt tādēļ nesen bija tik liela interese par Rūjienas Tautskolā notiekošo, jo tur, iepazīstoties ar paveikto interešu izglītībā, ikvienam bija iespēja piedalīties arī kulinārijas meistarklasēs. Piedāvājam nelielu ieskatu tur redzētajā un dzirdētajā.
Tūlīt finišēs tikai gada otrais — šoreiz garais — mēnesis februāris, taču visi tie, kam vai nu benzīns, vai arī dīzelis (kā vienam nesenam Rūcamlapas viesim) dzīslās, jau dīžājas kā jauni kumeļi stallī, gaisā nāsīs jūtot aprīli — tradicionālās Baltijā lielākās autoindustrijas izstādes Auto 2016 mēnesi.
Šādi mēdzam teikt par vīrieti pašos spēka gados, kurš savu mūžu nodzīvojis bez īpašām nosliecēm uz veselībai kaitīgām nodarbēm, tāpēc arī pēc pusgadsimta (ārprāts!) vēl gana sprauns visām cilvēciskām lietām. Un kāpēc to pašu neteikt par automobili, kas jau 50 gadus regulāri nobrauc rūpnīcā no konveijera, pie tam ar visai minimālām pārmaiņām no pirmdzimtā?
Lielās kaimiņvalsts auto būve patlaban pārdzīvo to pašu, ko tās ekonomika kopumā, jo Krievijai, kas joprojām grib pārējai pasaulei demonstrēt savus politiski militāros muskuļus, šo ambīciju dēļ nākas taupīt iekšzemē, kur vien iespējams. Tomēr arī tik knapos apstākļos krievu inženieru radošā doma nesnauž, ik pa brīdim piedāvājot kādu patiešām interesantu spēkratu. Par šo apzīmējumu, kas, manuprāt, nav slikts sinonīms vārdiem auto, automobilis un automašīna, nesen saņēmu draudzīgu kritiku no kāda kunga, tomēr atļaušos šo pavisam latvisko četru riteņu motorizēta transporta līdzekļa nosaukumu lietot arī turpmāk. Nu, nav tas no tiem lielākajiem gružiem mūsu valodiņā!